Ja jūs paliktu stāvoklī, saderinātos?

Nevis lasīt nemākam, bet normāli uzrakstīt, lai cits varētu saprast ;)

Labi, te jau aiziet beztēma. Nav vērts vairs diskutēt.

Kubiete, vai Tev liekas korekti apgalvot, ja vīrietis sievieti neprec, tātad nemīl? Vai Tu tto saki, balstoties uz savu attiecību pieredzi?

ja ir berni uin neprec, tad nu īsti nemīl gan. Jau piemeru uzrakstiju un vai ta ir ciena melot?

tava loģika, Kubiet, gāž no kātiem. nu patiešām :D sanāk, ka tad, ja ir kopīgs bērns, un vīrietis sievieti neprec - tātad nemīl, ja? bet, ja bērnu nav un vienkārši dzīvo kopā, un neprec - tad gan mīl? :D bāc, kur tik neloģiskas sievietes rodas? :D:D

Un ja nav bērnu, bet neprec, tad mīl? :D Izklausās, ka Tu visus argumentus pieskaņo savai situācijai. Tā jau ir liekulība!

Un ja nav bērnu, bet neprec, tad mīl?

es tieši to pašu iedomājos :D :D

Nē, lai arī kāda situācija, man ir savi uzskati un iemesli kāpēc tā.

Atkal aizšļūcu offtēmā - pēc šeit pieminētās klasifikācijas es esmu ārlaulības bērns. Nu i neko - viss apmēram tāpat kā visiem svētajās, ar virsvērtību apdvestajās laulības saitēs dzimušajiem. :) Un ir tik forši, ka mana mamma ar tēti, kuru neapprecēja, miera vējos pie viena galda var sēdēt un šampanieša glāzi saskandināt, apzinoties, ka toreiz neapprecēties bija viena ļoti laba lieta.
Laikam jau man ir mazliet tāda hipiju ģimene, bet es pat par to priecājos. Mana mamma ar manu patēvu dzīvo kopā jau vairāk nekā divdesmit gadus. Nav precējušies. Un ziniet - mīlestības un prieka mūsu mājās tāpēc nav bijis mazāk. Jā, viņš viņu bildināja, viņa atteica. Es reizēm ieminos, ka tīri juridiski vajadzētu lietas nokārtot, jo gadi un tā, bet kopumā tā ir viņu abu dzīve un uz ielas viņa nepaliktu nevienā no ļaunākajiem scenārijiem (tpu, tpu, tpu!), tā ka nejaucos un nemācu dzīvot tos, kuri paši redz,kā to darīt. Tāpēc ļaujiet pasmaidīt par nez no kāda dibena izgrābto teoriju, ka ārlaulības bērni ir teju inficiētie, uz kuriem šķībi skatās. Vismaz manā daudz maz saprātīgu tuvāko cilvēku lokā tā nenotiek. Tas, ka laulībā dzimušiem bērniem juridiski ir lielāks buferis, gan, protams, ir taisnība.

Par tēmu - nē.

Un ja nav bērnu, bet neprec, tad mīl?

izlasi vairākas reizes par ko ir tēma un tēmas pieteikums!

Kubiete- Atslābsti, katram sava taisnība.

Es to jau reizes tŗis teicu-katram sava dzives pieredze un viedoklis. :D

Te jau vairs nav diskutēšana. :D Te ir vienkārši riešanās, jo Kubietes , viedoklis atšķiras no pārējām :D tā teikt, tas jau tāds pieraduma instinkts brukt virsū :D

manuprāt, mūsdienās vēl arvien sabiedrība kaut kā izdara spiedienu, ka attiecības jānokārto oficiāli, ja pieteicies bērns, protams, ne tik izteikti, kā agrāk, bet tomēr. varbūt Rīgā tas nav tā izteikts, ka mazākās pilsētās un lauku ciematos. tomēr tā reliģijas, tradīciju un kultūras ietekme ir jūtama.

es arī esmu ar kubietes domāšanu šajā ziņā, jo man liekas, ka mani nenovērtē un nevēlas savā ģimenē. Viņam ir māte, tēvs, māsas un/vai brāļi, bet es sanāktu vienkārši draudzene. Jā,man nepatīk pats vārds vīrs un sieva, es nekad neteikšu "vīriņ atnāc lūdzu" man patik mīļais, dārgais un man nepatiktu, ja mani sauktu par sievu, bet kāzas ir svarīgas man, bet es nedomāju, ka ar kāzām pēkšņi mainās dzīve reālā, bet garīgi man tam ir liela nozīme.

Nē, pēc pieredzes. Izlēmu tā, jo sapratu, ka vairs nespēju atgriezt pat patiku pret to cilvēku, bet bērniņš jau bija pieteicies.
Un neko nenožēloju un es zinu, ka pienāks laiks, kad man būs vīrietis, kas mīlēs mani, kuru mīlēšu es, un kurš būs fantastisks tēvs manai meitiņai.

Bet precēties es vispār nevēlos un nekad nav šāda vēlme pat ienākusi prātā.

kaut kā neliekas normāli, kad apgalvo, kad pat patiku nevarēja dabūt atpakaļ pret to cilvēku. Bet kā var nodarboties ar seksu ar cilvēku kas Tev Pat nepatīk. Un neticu, ka tikai , piemēram , pēc pus gada sieviete uzzina, ka ir staavoklii. Taatad taa patika zuda, jau pirms, likshanas gultaa

Ja paliktu stāvoklī, vīrietis bildinātu, tad, protams, teiktu jā. Tas jau nenozīmē, ka ar visu vēderu jāskrien pie altāra, tas tikai bildinājums. Un šo žestu uztvertu kā ko jauku, nevis nosodāmu.
Uzskatu, ka mūsdienu sabiedrībā vīrieši arvien retāk bildinās vispār un vel retāk apprecēs, tāpēc, ja ko tādu dara, tas ir apsveicami (protams, ar pareizajiem nolūkiem). Jo tomēr neredzu iemeslu, kāpēc, ja cilvēki ir laimīgi attiecībās jābīstas no oficiāli noslēgtas laulības. Bet vīrieši bīstas, jo savā ziņa saprot, ka nespēs uzņemties šo atbildību, tas tā manuprāt :) Bet arī godīgam būt pret sevi nav slikti, tas gan jādara zināms arī otram, protams.

Esmuntiesi saja situacija. Esmu stavokli. Mans draugs mani nebildina, bet tasbmani neizraisa ne mazako satraukumu. Es zinu, ka agrak vai velak tas naks un tas nebus berna del. Es pat isti neuztrauktos visu muzu sadi dzivot, vienigais, kas butu bedigi, ka bernam cits uzvards. Es nekada zina to neuztveru ka arlaulibas bernu un ari no apkartejiem neko tadu nejutu. Manuprat par arlaulibas bernu uzskata tad, kas radits vienas nakts sakaru laika bez turpinajuma, bet ja vecaki dzivo kopa, ir milestiba, manuprat ta saucas civillauliba, ne?officiala lauliba ir vairak formalitate , lai sieviete, ja kas notiek ar virrieti, nepaliek bez lidzekliem, lai vinu neliek ara no dzivokla utt

Nikola, tici vai nē, bet to, ka esmu stāvoklī uzzināju 16 nedēļā.
Un attiecībās viss ļoti strauji bija mainījies mēneša laikā, tā kā gulēju es ar viņu kad viss vēl bija kārtībā.

Bērns man noteikti nebūtu ar nemīlamu vīrieti. Protams, ka teiktu "jā" un precētos.

Es pat isti neuztrauktos visu muzu sadi dzivot, vienigais, kas butu bedigi, ka bernam cits uzvards.

Nu kaazam ar to nav nekaada sakara. Teevs beernam savu uzvaardu var sniegt arii bez laulaashanas