Mīlestība

Iemīlēšanās un mīlestība ir dažādas lietas (sajūtas es teiktu).
Iemīlēšanās norauj jumtu, taureņi vēderā, rozā brilles (ne vienmēr).
Mīlestība - kad iestājas miers sirdī un tur apakšā, ir vienkārsi labi viņam blakus, racionāli domā par abu nākotni, grūti aprakstīt, bet, jā, visvairāk tas man asociējas ar miera sajūtu.
Visveiksmīgāk tad, ja šie abi iet pamijus uz vienu un to pašu cilvēku. Pa manam tas ir iespējams.
Tā tas ir manā prātā.

Dzīvniecisku instinktu, komforta un pieķeršanās mikslis, kas cilvēkos rada ilūziju, ka tas ir kas augstāks, nekā tas patiesībā ir.

Visveiksmīgāk tad, ja šie abi iet pamijus pamīšus uz vienu un to pašu cilvēku. Pa manam tas ir iespējams.

++

Dzīvniecisku instinktu, komforta un pieķeršanās mikslis, kas cilvēkos rada ilūziju, ka tas ir kas augstāks, nekā tas patiesībā ir

Tieši tā :)

Ehh, man pēdējā laikā tik grūti ar tām attiecībām ir, ka izlasīju šito tēmu un komentārus - atkal puņķi un asaras pa gaisu :(

Iemīlēšanās ir pārejoša, bet mīlestība nav vismaz es tā uzskatu.
Kā jau teici ka iemīlies viss ir skaisti un labāk nevar vēlēties.
Mīlestība grūti izskaidrot, tas ir ka cilvēkam esi gatava atdot sevi visu un pretī saņem to pašu un, lai arī kā nebūtu dzīvē, otrs ir pats labākais priekš tevis un tas nepāriet!! nemāku izskaidrot īsti

Ehh, man pēdējā laikā tik grūti ar tām attiecībām ir, ka izlasīju šito tēmu un komentārus - atkal puņķi un asaras pa gaisu

Ja vajag izraudies.. Taču teikšu,ka šīs jūtas var arī interpretēt. Ja nav,ko mīlēt (cilvēka), iemīli pasauli.
Man liekas,ka mēs pārak bieži kā mīlēstību saprotam nevis jūtas, bet konkrētu cilvēku. Kas arī dara tās raizes. Protams, ir skaisti, ja ir mīla un pretmīla, bet šīs jūtas ir pārak labas, lai tās attiecinātu tikai uz konkrētu cilvēku. Tas ir kā atdot viņam sevi visu un,ja viņš iet, oaņems Tevi visu līdzi. Labāk sadalīt un vienmēr, lai paliek kaut kripatiņa, bet sev - nepazudējoties.

Esmu iemīlējusies kādas reizes padsmit, visu savu līdzšinējo mūžu esmu dzīvojusi šīs sajūtas dēļ, tā savā ziņā ir kā narkotika, kad beidzas vienās attiecībās, tad meklē atkal citās...vismaz man tā ir bijis. Tagad esmu kaut kur apstājusies, laikam jau klusām piezagusies tā mīlestība. esmu neapzināti gājusi uz to, vai vismaz izdarījusi to, lai tas būtu iespējams...esmu atkal kopā ar bijušo vīru un tagad man šķiet, ka neesmu tikai iemīlējusies, es mīlu...tas ir kaut kā citādāk, ir tāda sajūta, ka beidzot esmu nokļuvusi mājās. Un man prieks, ka tas ir noticis tagad, labi, savos 26os gados esmu piedzīvojusi virkni attiecību un laulības škiršanu, bet tagad man tas viss liekas likumsakarīgi, tā tam bija jānotiek, lai es būtu tur, kur tagad esmu, blakus vīrietim, kuru mīlu.

Izklausos kā maza, samīlējusies stulbene, tik banāla, bet nu tāda ir mana mīlestība tagad.

jonquille Itkā tā ir, kā Tu saki - mīlestībai jābūt pašā - pret sevi, un tad var mīlēt citus negaidot neko pretī. Te nu bija mana kļūda...

Raudu jau otro dienu, sirds vietā kā tāds klucis, bet zinu - izraudāšu, izsāpēs, un būs labi, tikai nepatīk šitas posms :(