laimīgi kopā

Parfait, tas citāts ir nereāli nodrāzts.
Mana atbilde:
Mūsdienās ir cita ekonomiskā sistēma un reliģijas nozīme. Laulību slēdz mīlestības, nevis ekonomiskas savienības dēļ. Bet mīlestība ir daudz trauslāks pamats nekā aprēķins!

Man patīk tas teiciens, ka agrāk saplēstu krūku līmēja kopā, tagad izmet ārā un iegādājas jaunu, ko var attiecināt uz visu pārējo, ne tikai attiecībām. Reiz vienam rakstam intervēju ļoti daudzus pārus, kas nosvinējuši zelta kāzas un izskatījušies ļoti laimīgi kopā - pilnīgi visi atzina, ka dzīvē ir bijuši smagi brīži, nevienam ne dzīves, ne attiecību ceļš nav bijis rozēm kaisīts, taču vienmēr palīdzējusi šī spēja cīnīties par attiecībām, saturēt tās kopā, strādāt pie tām, nemitīgi domājot par to pašu uzmanību, ko čupakabra minēja par veco pāri, nevis pie pirmajām grūtībām izvēlēties vieglāko ceļu, vienkārši aizejot.
Turklāt agrāk, man šķiet, cilvēki daudz vairāk laika atrada, lai vienkārši būtu kopā, runātos, apjautātos, kā otram iet. Kas notiek mūsdienās? Godīgi sakot, man riebjas skatīties uz pāriem, kas sēž kafejnīcās pie viena galdiņa, bet ieurbušies katrs savā telefonā. Ir zudusi garīgā intimitāte attiecībās, - vai nu daudzi ir tai par slinku, vai arī tam atvēlēto laiku noēd modernās tehnoloģijas.

jarisina problēmAs ,jarrunā . ir lietas ko piedot nevar ...
Man bija šķirta ģimene , audzināja tikkai mamma .
Tēvs nodevās dzeršanai un par mums nelikās ne zinis ,ne pazvanija ,neeko , lai gan zinaja ,kur sameklet....
Kādreiz domāju kapēc man nav abi vecāki ,tagad esmu vecāka , saprotu ,ka labi ka augu bez tēva , kurš tikkai dzēris.....

MAN vīrs alhaholu reti lieto , pa svētkiem ,,, roku ar nav pacēlis , pa kreisi nav gājis , , , plānojam mazo..... loti gribētu ar vinju dzivot ilgi un laimigi , ..

Man tas teiciens par saplēstās krūzes līmēšanu nedaudz uzdzen šermuļus. Es laikam tomēr par to, ka nevajag sevi kā svēto mocekli spīdzināt. Jā, manuprāt, nav pareizi pie pirmajām grūtībām mest plinti krūmos, arī pie trešajām vai septītajām, bet pie divdesmit septītajām varbūt ir vērts sākt domāt, vai tas ir tā vērts.
Mana radiniece, tagad 70 gadus veca, forša kundzīte, 50. kāzu gadadienā iešvillāja vīniņu, paķēra mani aiz piedurknes un teica - ja man būtu bijis, kur iet, es ātri būtu no viņa izšķīrusies, bet es paliku stāvoklī un kur tādai bija likties. Visu dzīvi esmu strādājusi kā zirgs, vilkusi vezumu, bijusi galvenā, kamēr vīrs pēc darba iedzēra un pa draugiem dzīvojās. Man ir bijis smagi. Tā arī esmu savu dzīvi nodzīvojusi. Nekad nemocies, tā sevi tikai nāvē!

Jā, dzīve nav stāsts tikai par to, lai būtu viegli, forši un gludi, bet cik no tiem tuviniekiem, kuri smaidot bučoja viņu vaigus, dāvināja puķes un lepni stāstīja, ka mūsējie redz, veco laiku cilvēki, visu mūžu kopā nodzīvojuši, kaut uz brīdi spēja iztēloties, cik liela smaguma pilna ir bijusi dzīve? Un kā vārdā? Bet kā jau teicu - tas atkal atkarīgs no dažādiem faktoriem.

Vēl varu piebilst, ka šī ir viena no tām retajām diskusijām, kuras gribētos palasīt tad, kad mums būs (ja būs lemts) 70. Domāju, ka viedokļi varētu būt diezgan iespaidīgi pamainījušies. :)

Man laikam tik loti gribētos nodzīvot kopā un laimīgi tos ilgos gadus tāpēc, ka mūsu dzimtā nav tādas pieredzes:
* vecmamma ar 4 bērniem pameta vīru dzērāju un varmāku, jo bija bail par bērnu drošibu. Kāpēc neizdarīja to agrāk - jo tajos laikos tā nebija pieņemts. Bet vienā brīdī tomēr vadzis lūza.
* mammai aiz muguras 2 šķirtas laulības un dažas neveiksmīgas attiecības.

Un tas nedaudz skumdina, jo ir gribējies, lai ir tāda īsta, forša ģimene.

Ceru, ka mums izdosies!

Izlasīju rūpīgi visus komentārus un sauciet mani par naivu, bet visa pamatā ir MĪLESTĪBA, ja tā ir, tad ir vērts cīnīties ar grūtībām, vērts to krūzi līmēt. Un ja to spēj saglabāt un pasaudzēt, tad arī pēc 50 kopdzīves gadiem būs tā saticība un tas mīļums. Nevis tie daudzie stāsti, kur jaunībā puisis meiteni pataisījis grūtu, izglābis no negoda un apprecējis, pēc tam pazemojis un krāpis un tā abi lauzuši to dzīvi līdz pēdējam elpas vilcienam. Manus vecvecākus kopā saturēja naids veselus 49 gadus, līdz opis nomira. Vai tas bija tā vērts? Nē. No tēva puses vecvecākiem bija saticība, bija mīlestība, bet ome agri aizgāja aizsaulē un tā laulība beidzās. Arī mūsdienās zinu pārus, kas ir kopā daudzus gadus, audzina vairākus bērnus un izskatās iemīlējušies kā pirmajā dienā. Sevi ceru pie tādiem ilgdzīvotāju pāriem pieskaitīt. Mums ar vīru ir noruna - katru gadu manā vārdadienā viņš uzdāvina vienu rožu stādu, kuru iestādu pie mājas. Tā kādreiz man būs liels un smaržojošs rožu dārzs....

Par laimi, man apkārt daudz zināmu cilvēku (tieši starp radiem), uz kuriem var attiecināt tēmas sakumā lasīto 50 un pat vairāk gadus kopā vai arī, ja ne tik ilgi, tad vismaz daudzus gadus gan. Jaunu cilvēku vidū gan daudz škiršanās gadījumi, mana vecuma cilvēkiem (ap 20) jau n-tās izjukušas attiecības...Nevaru pateikt iemeslu,kāpēc, jo pati neesmu starp tiem, bet šī tendence skumja, jā.

Manuprāt, visu paskaidro viens vārds - popkultūra. Mums jau tikai liekās, ka neietekmējamies no tās, bet tas diemžēl notiek mums pašiem nemanot... bauda, nauda un viss no tā izrietošais.

Nerkas,tieši mūsdienās beidzot cilvēki saprot,ka nav 50 gadus jāsēž ar cilvēku pret kuru,piemēram,vairs nav jūtu,jo tas ir kauna šķirties.

Kā jau visas minēja- mainijušies laiki un uzskati.
Es neticu, ka šajos laikos tu atradīsi savu pirmo lielo mīlestību un tā arī nodzīvosiet visu mūžu kopā. Jo, taisnība, ka sievietes ir daudz neatkarīgākas tagad, un pasaule piedāvā tik daudz iespējas, un met tik daudz pārbaudījumus, ka man tas šķiet neiespējami. Varbūt kļūdos.

Arī agrāk cilvēki strīdējās, un viss bija tāpat - vienīgi tagad ir tā, ka daudzi pie pirmā strīda šķirās vai pasūta viens otru, bet tas nenozīmē, ka nav tādu pāru mūsdienās kas dzīvotu laimīgi.

Kā parādās pirmās kopīgās problēmas, tad liela daļa tās nevis izrunā, mēģina risināt, atrisina, bet bēg no tām, izliekas, ka neredz un tad vēlāk sākas teksti:"Ja Tev kaut kas nepatīk - atrodi citu, kas būs labāks par mani." Uz ko seko spītīgs:"Atradīšu arī!". Ilgi nav jāgaida, kad attiecības pajūk.
Cilvēki nevis pieņem otru ar visiem plusiem un mīnusiem, bet gan cenšas otru izmainīt pa savam prātam un kad tas neizdodas, tad jūtas vīlušies...

Senāk nebija pieņemts šķirties un tas bija negods,ja nevari saturēt kopā ģimeni...Cilvēki vairāk nosodīja. Tagad to visu neuztver tik sāpīgi.
Neuzskatu ,ka jāmocās,ja kādu vairs nemīl,ja ar ir otrs sāk pēc 10gadu laulības dzert, vai arī krāpj.
Senāk jau arī bieži vien bija kopā ,it kā laimīgi, taču ne visi bija patiešām laimīgi un īsta, saticīga ģimene

Es esmu attiecībās jau pietiekami ilgi. Attiecībām ir jābūt ar mugurkaulu.
Mugurkauls ir tad ja ir iziets caur strīdiem, apvainojumiem, nesaprašanām, naudas trūkumiem un citām ķibelēm bez projām skriešanas.
Mīlestība ir jūtas un jūtas ir kā emocijas kas dažādās situācijās var apgriezties par 100%. Bieži vien vēss prāts un apdomāšanās ir vairāk vērtas nekā karstas emocijas.
Vēl, bieži vien, cilvēki cenšas otram, līdz pēdējam pierādīt savu taisnību. Pat ja tā ir, labāk ir neko nepierādīt, jo pierādīšanas cena ir pārāk sāpīga abiem.
Ir jāprot piekāpties otram pat ja pašam šķiet ka esi pareizais.
Un protams vainas meklēšana otrā- kā saka "kurš pats ir bez grēka, lai pirmais met akmeni"

čupakabra, varbūt viņi tikai nesen iepazinās un apprecējās/sagāja kopā?

Runājot par pāri, ko pieminēju:
Nē, viņi dzīvo visu mūžu kopā. abiem ir pa 80 gadiem.