Karino, negribētos teikt, ka pēc perfekcijas (kaut gan bērnībā skolā un citās jomās centos dabūt maksimāli daudz, jo vēlējos iegūt pozitīvu vērtējumu no vecvecākiem, pierādot, ka varu vairāk, nekā man tiek iegalvots). Ja tā pavisam godīgi, pirmās domas man par silikonu radās, kad parādījās pirmā tuvība ar sievieti (jā, tūlīt kāds man bruks virsū, iespējams šo faktu nevajadzētu minēt. Lesbiete neesmu, bet sievietes patīk).
Viena lieta ir skatīties bildes, cita redzēt dzīvē. Un man jāatzīst, ka man ļoti patika pieskarties un skatīties.
Labi ,nedaudz novirzījos no tēmas. Īsāk sakot, gribas lielāku sievišķīgumu. Ok, it kā teorētiski parametri atbilst, bet iekšēji, kad iztēlojos sevi kā to, ko vēlos redzēt, manā priekšā ir tēls ar lielākām krūtīm un lielāku sieviešķīgo enerģētiku.
Bērnībā biju diezgan vīrišķīga, neiecietīga un patika ģērbties kā vīrietim. Pēc tam tas viss pārgāja, bet kaut kur iekšēji ir sajūta, ka nav vēl tā īstā sievišķīguma. Nav tā maiguma, mīļuma un siltuma, kuru vēlos izstarot.