Man palīdzēja pofigisms par tēmu "attiecības". Kamēr man tādas baigi gribējās, tikmēr puišiem es neinteresēju, laikam par daudz kautrējos (bailēs neizgāzties), vai arī izmisums spīdēja cauri, pat nezinu. Tad, kad apradu ar to, ka esmu un laikam mūžam būšu viena un sāku uzvesties kā ienāk prātā, tad pēkšņi gan pašapziņa parādījās, gan puišu uzmanība. Kaut ka tā.
Bet nu jā, kaut kad lasīju rakstu, ka daudz vairāk, neka puse cilvēku tiešām no sirds tic, ka izskatas labāk par vidusmēru. Es arī tam ticu :D