Kā Tu iemācījies lasīt? Kā sāki lasīt grāmatas?

Mana pieredze:
Lasīt iemācījos 5 gadu vecumā, nemitīgi uzplijoties mammai, lai raksta priekšā vārdiņus, lai es varētu izlasīt. Viņa gan noslinkoja un lika nest avīzes, kur lika mazos vārdiņus izlasīt. Man gan tas nepatika, tas likās neinteresanti, gribēju, lai viņa domā un uzraksta, bet nu iztiku ar avīzēm.
Lasīšana sākās ar to, ka māsas pusaudžu gados lasīja skolas romānus un tad man arī atnesa no bibliotēkas bērnu grāmatas. Priekšā man neviens nelasīja, to esmu redzējusi diemžēl tikai filmās. Sākumā grāmatas šķirstīju un skatījos zīmējumus, kad iemācījos lasīt - lasīju. Tālāk jau grāmatas gāju ņemt pati, šķiet, citreiz pat mājās atnesu pa 7-8 grāmatām. Pašas foršākās dāvanas atceros grāmatas, par to rūpējās gan mamma, gan ome - katrus Ziemassvētkus no 7-13 gadu vecumam man bija pasaku kalendāri un dzimšanas dienās lielas bilžu pasaku grāmatas.
Skolas laikā interesi saglabāja Bērnu žūrija, vienreiz tur ielikta grāmata bija tik plāna, ka nogāju km uz māju pusi un biju jau izlasījusi, griezos un nesu atpakaļ ņemt nākamo.
Vēlākos tīņu gados "pateicoties" bibliotekārei, kas bija nejēga grāmatu gaumē un stūķēja manī iekšā visus bestsellerus pēc kārtas, saslimu ar tiem un diemžēl nebija neviena, kas man parādītu Remarku vai mūsu pašu izcilos rakstniekus, kuru grāmatas man būtu interesējušas arī 12-15 gadiem. Bibliotekāre līdz noteiktam vecumam atļāva ņemt grāmatas no bērnu plaukta un vēlāk arī neko nemācēja ieteikt. Arī ar skolotāju nebija paveicies, izpratne par latviešu literatūru aprobežojās ar skaļu fragmentu no mācību grāmatas lasīšanu klasē, kuri, pirmkārt, nebija diez ko interesanti, otrkārt, saprotami (fragmenti taču). Lasīt mājās nelika. Tad nu pamatskolā un vēl 10. klasē biju izlasījusi visas Krēslas, Bada spēles, Klejotājas etc. Nekas, vismaz man bija sūdu kaudze, virs kuras tagad varu baudīt labas grāmatas, kas liek domāt un izbaudīt tekstu, nevis tikai pārdzīvot un sapņot par skaistu mīlestību.
Nu un tagad? Tagad es esmu filologos, ar to viss ir izteikts :D

Opītis kad lasīja avīzi, stāvēju blakus, un bakstīju avīzē burtā, un jautāju "Kas tas pa burtu? A tas?" :)

Precīzi nepateikšu, bet lasīt iemācījos agrā bērnībā. Turklāt pati. Lasīju daudz kopš 1.klasītes. Atceros, ka skolotāja, veicinot bērnus lasīt, bija uztaisījusi tādu kā koku un par katru skolēna izlasīto un viņai atstāstīto grāmatas saturu mēs saņēmām 1 ābolu, kuru skolotāja stiprināja pie koka. Kam bija vairāk ābolu, tas vinnēja. Jā, dažu gadu garumā biju vinnētāja. Manuprāt, šis paņēmiens mudināja mani lasīt vēl vairāk. Tā jau biju grāmatu tārps, bet šis konkurss vēl vairāk licis man saņemties. Lasu daudz vēl joprojām. Domāju, ka tā arī paliks

meksikankas ideju par āboliem nosperšu, paldies:)
Atcerējos, ka sākumskolas skolotāja gan bija forša. Katram bija jāiekārto lasīšanas kladīte uz vasaru un jāaizpilda kā kartotēka - ar satura atstāstu, lpp skaitu un to darīt mudināja zīmējums, kas beigās bija jāuzzīmē. Uzvarētāju gan nebija, šķiet, kas tas bija brīvprātīgi vairāk kā obligāti, jo šķiet, ka bija viena no nedaudzajām, kas to pildīja. Bet man patika, ka skolotāja redz, ka lasu un esmu izpildījusi.

Lasīt iemācījos ļoti agri ap 3 - 4 gadiem. Tāpat ka bērnībā arī tagad ik pa brīdim uznāk vēlme lasīt grāmatas, tad es kādus trīs mēnešus lasu (sanāk apmēram 60 grāmatas) un pāris gadus nelasu neko.

:)

Jā, tādas kladītes mums arī bija, tikai laikam jau vecākajās klasēs. Un par to konkursu.. piedalīšanās arī bija brīvprātīga, uzvarētājs tika noteikts starp tiem, kuri paši gribēja piedalīties, nevis piespiedu brīvprātīgā kārtībā :D

Ar televīzijas programmas palīdzību :D

Nela :D

Ā, vēl atcerējos, kā es iemācījos, uz kuru pusi notiek lasīšana/skatīšanās!
Skatījos grāmatu par Pifa piedzīvojumiem, skatījos no labās uz kreiso un sāku raudāt. Māsa prasa, kas tad nu, es: "Pifam atņēma zāģi un viņš ir bēdīgs". Tad māsa izskaidroja, ka jāskatās no kreisās uz labo - patiesībā Pifs vispirms bija bēdīgs un tad kāds viņam iedeva zāģi vai āmuru un nākamajā bildē viņš bija priecīgs. Bet es vienalga nevarēju beigt pārdzīvot. :D

Man ļoti nepatika mācīties lasīt. Vecāki mēģināja visādi, ar pielabināšanos un draudēšanu. Atceros, ka mamma pie pēdējām ābeces lappusēm pat aizgāja no mājām un teica, ka nākšot atpakaļ tikai tad, kad būšu pabeigusi. Puņķi un asaras. Lasīt iemācījos pavisam neilgi pirms sagatavošanas klases sākuma.
Es pat nezinu, kā drīz pēc tam kļuvu par aktīvu lasītāju. Droši vien tāpēc, ka no kādas otrās klases mani atstāja mājās vienu, kad vecāki strādāja. Esmu vienīgais bērns, tāpēc lasīšana bija viens no labākajiem laika pavadīšanas veidiem.
Neskatoties uz to, kā negribēju mācīties lasīt, valodas man vienmēr ļoti labi padevušās. Strādāju darbu, kas saistīts ar rakstīšanu.

Iemācījos lasīt četru gadu vecumā, jo ļoti gribēju uzzināt, kas rakstīts vecmāmiņas mazajā, noplēšamajā kalendārā. Kad tas bija izlasīts, tad ķēros klāt visam pārējam, sākot ar šampūnu pudeļu aizmugurēm, beidzot ar gadagrāmatām sievietēm un slaveno dr. Spoka grāmatu par bērnu kopšanu - nekas man nebija par garlaicīgu! Kopš tā laika esmu kļuvusi izvēlīgāka, taču lasītprieks nekur nav zudis.

Iemācījos lasīt kādos 4 vai 5 gados. Koridorā pie skapja mamma bija pielīmējusi plakātu no darba, kur virsū bija rakstīts par aknu slimībām un es ļoti gribēju iemācīties izlasīt, kas tur bija rakstīts , tāpēc ļoti mērķtiecīgi mācījos lasīt, lai varētu uzzināt, kas tas par plakātu. :D

Man ļoti nepatika mācīties lasīt. Tagad ļoti interesē divas tēmas, sākšu pētīt, tad lasīt un tad jau zin kā būs. :D

Neatceros. Jūs tiešām spējat atcerēties notikumus no 4-5-6 gadu vecuma? Man aktīva ir tikai "jūtu" atmiņa, ka mācīties ļoti patika, bet sīkāk ne.
Kad metu ārā visas vecās skolas klades, bija smieklīgi lasīt, kā pamatskolā ārpusklases lasīšanas sacerējumos bija izlasījusi visas mammas lubenes un mazliet arī erotisko literatūru :D

Es iemācījos lasīt 5 gadu vecumā ;) Bija tā, ka man tik ļoti interesēja, kas rakstīts uz šampūniem, dzērieniem un tā ;) Bēt es arī dēļ tā sabojāju savu redzi, dēļ nepietiekamā apgaismojuma. :(
Es visām māmiņām iesaku paraudzīt kur jūsu bērni lasa :)

Burtus iemācījos 3 gadu vecumā un jau raitāk lasīju 4 gados. Motivācija bija pateicoties manai mammai. Viņa agrāk strādaja Dzemdību Namā un nācās dzirdēt, cik nu kura maiņā daudz bēbuki sadzimuši. No manas puses sekoja pavisam loģisks jautājums- no kurienes tad tie bēbji rodas? :D Mamma sakautrējās, sapirka man informatīvas grāmatas un nostādīja fakta priekšā- kad iemācīšos lasīt, tad arī uzzināšu! :D Nu uzzināju un stiepu visas grāmatas uz dārziņu izglītot sabiedrotos. Vecāki tika izsaukti ne reizi vien, lai apkarotu manu vēlmi runāt par tabu tēmām :D

Ak, kļūdījos:

tabu tēmām.

Bērnudārzā, laikam man bija kādi 4/5 gadiņi. Vienkārši uz galda mētājās kaut kāda random grāmata, es viņu paņēmu un sāku pati burtot. Biju TIK nenormāli priecīga par apziņu, ka esmu pati iemācījusies lasīt! Toties pēc tam gāja grūti- mamma lika lasīt skaļi grāmatas viņai priekšā- man baigi raustījās lasīšana un tāpēc baigi nepatika. Tagad tā visa mācēšana liekas tik pašsaprotama...

Neatceros precīzu vecumu, bet tā bija vasara. Visi kaimiņbērni skraidīja ārā, spēlējās, bet es izdomāju, ka gribu mācīties lasīt :D Tā nu paņēmu visas avīzes, kuras varēju dabūt, sēdēju mammas gultā, apkrāvusies ar tām un lasīju. Pēc tam jutos ļoti liela, jo es taču mācēju lasīt! :D

Tiiik interesanti lasīt jūsu stāstiņus :)
Atbildot uz iepriekš uzdoto jautājumu, kā atceramies sevi 4-5-6 gados, tad es sevi atceros no 3 gadu Vecuma, bet tikai vienu epizodi, laikam kaut kur biju noklausījusies vai pati sadomājusi, ka 3 ir laimīgs skaitlis un gāju pārupītes tiltu un teicu "upīte, upīte, man ir 3 gadiņi", tad domāju, ka man būs kaut kāda veiksme.
Pirmsskolas laiku atceros daudz labāk nekā 1-2 klasi, tās, var teikt, iztrūkst.