Pēc pēdējā laika notikumiem, vēlējos nedaudz padalīties šajā forumā un varbūt kādu sev līdzīgo tā teikt...nomierināt vai iedvesmot.
Šādas pārdomas manī jau raisījās kādu laiku atpakaļ, taču pēdējo laiku notikumi salika visu uz "i".
Neiespringstot detaļās, pirms kāda laika inficējos ar kādu, kā izrādās viegli ārstējamu, vīrusu/slimību/baktēriju - sauciet kā vēlaties.
Taču emocijas ņēma virsroku un pirmais, ko es darīju - nevis pierakstījos pie ārsta, bet salasījos visu ko internetā. Tikai pēc tam, kad jau asaras spiedās un izbīlis bija pamatīgs- pierakstījos pie ārsta, aizgāju uz konsultāciju, uzstādīja diagnozi, noteica ārstēšanu.
Atnākusi mājās, kārdinājumā iekritu jau pirmajās minūtēs - sāku meklēt internetā atsauksmes par šo ārstēšānu. Biju izlasījusi vairākus desmitus cilvēku šausmīgos rakstus dažādos, pēc skata uzticamos, forumos. Savu norunāto ārstēšanu pie ārsta biju atlikusi par 2 nedēļām, jo bija ļoti bail iet. Nezinu, vai bail no sāpēm vai sekām vai kā, taču nevarēju saņemties un viss. Pēc 2 nedēļām saņēmu sevi rokās un beidzot aizgāju, jo vēl trakāk un nepatīkamāk nevēlējos.
Ārsts šajā klīnikā ļoti saprotošs, apgūlos uz galda un gaidīju lielās sāpes, kuras tik ļoti bija izceltas forumos. Pēc 10min ārsts man saka "celies, tiekamies pēc dažām nedēļām". Manā sejā acīmredzami bija "un tas ir viss?????".
Visu atlikušo dienu es staigāju smaidīga, laimīga un dzīvespriecīga. Jā, varbūt nedaudz nepatīkami bija, bet...paciešami. Arī nekādu seku nav, jūtos lieliski.
Tajā brīdī es sev nosolījos - nekad, nekad vairs diagnožu un atsauksmju meklēšana internetā!!!
Jā, es neapšaubu - šiem cilvēkiem varbūt patiešām bija viss tik slikti kā aprakstīts, taču lūdzu - kad jūs rakstiet tādas lietas, nu vismaz beigās pielieciet frāzi - mums katram ķermenis un sāpju slieksnis ir atšķirīgs.
Jo ne jau problēma šajā visā ir tajā, ka kāds raksta patiesās emocijas, bet gan tas, ka cilvēki - īpaši jauni, bez pieredzes - sabīstās! Jo īpaši, ja runa ir par tādiem jautājumiem, ko skaļi sabiedrībā neapspriež. Tā rezultātā - ir bail iet pie ārsta, bail no sekām, slimības tiek ielaistas līdz tādai fāzei, ka patiešām beigās var būt traki. Un to nesaku tikai es - tam piekrita arī mans ārsts.
Ārā ir tik ļoti skaists laiks, es vēlos, lai visas mūsu dāmas ir smaidīgas un dzīvespriecīgas! Tāpēc lūdzu, dārgās dāmas - meitenes, ja jums ir kāda sasāpējusies rūpe, ja ir kas tāds, par ko internetā sarakstītas briesmu lietas - neielaid! Aizej pie ārsta, uzklausi viņa vērtējumu. Mums katram ir pilnīgi individuāls ķermenis, katram sava slimība var citādi izpausties, neatliec to uz kaut kad, izdari to šodien un Tava sirsniņa būs mierīga.
Un ticiet man - šādu meiteņu, kas baidās, neiet, ielaiž - ir ļoti daudz starp mums. Un vainīgs nav tikai pieredzes un informācijas trūkums, bet iespējams blakus vienkārši nav neviena tuvāka, kas pamudinātu, kā tikai mūsu dārgais un tik ļoti ikdienai nepieciešamais internets!
Esiet laimīgas, meitenes!
9
