Kad man bija 17, 18 gadi, atceros vienu gadījumu, kad attāli zināmai sievietei bērns piedzima 28 gados un tad man, jaunības maksimālismā, šķita, ka viņa ir paspējusi ielēkt pēdējā vilcienā un man pat viņa bija žēl.
Skatos tagad uz sevi un saprotu, ka mans pravietiskais teksts, ka vai nu būšu veca māte vai nu man bērnu nebūs nemaz, ar katru gaudu iegūst arvien skaidrākas aprises. Jo... man nekad nav bijis tāds moments, kad man tiešām būtu radusies vēlme pēc bērna. Es, gluži kā šeit līdzīgi domājošās dāmas, neredzu pagaidām sevī TO, ko varbūt citas redz 20 gados - ka es varu par kādu rūpēties un būt kādam vajadzīga. Varētu būt, ka esmu no tām, kam mātes instinkts vai nu nav, vai arī ir kaut kur dziļi aprakts aiz pārdesmit egoisma slāņiem, jo šobrīd tik ļoti vēl gribas sev padzīvot. Varbūt vēlāk nožēlošu, ka esmu stiepusi gumiju. Bet pagaidām ir labi tā, kā ir un tuvējos 3 gadus sevi kā māti neredzu.