1. Šķiet, ka nav tādu pārveidotāju. Nāksies vien diskus sapirkt un likt mūziku tajos. Man tas šķiet diezgan forši, jo ar laiku izveidosies pašai sava disku kolekcija, saliec mūziku dažādiem garastāvokļiem, situācijām. Pašai sagribējās tā izdarīt.
2. Mani māsa bērnībā ķircināja, jo mani daba apveltījusi ar pamanāmiem dibena apaļumiem. Bērnībā šausmīgi nepatika, bija kauns, dibens iedzina mani kompleksos. Tik tagad saprotu, ka tas bija muļķīgi gan no māsas, gan manas puses.
Visbiežāk vīrieši izsaka komplimentus par manu dibenu. Kādreiz bija patīkami, ar laiku pieriebās. Pašai šķita, ka tikai dibens skaists, sāku just nelielu riebumu, pat skaudību. Jā, jā - citām mana ķermeņa daļām skauda, ka dibens foršāks.
Bet manas domas mainījās, kad braucu sabiedriskajā, pretī sēdēja simpātisks vīrietis, nemitīgi skatījās acīs, pirms kāpa ārā, pateica, ka manas acis atgādina viņam mīļu bērnības pasaku, jo manu acu krāsa izskatās kā viņa bērnības iztēlē tās pasakas noslēpumainais mežs.. Uhhh, asaras sariešas šito atceroties. Toreiz padomāju, ka viņš ķerts dramaturgs, tagad gan gribētu pateikties. :)
Un ar apģērbu izvēli man arī švaki. Paņemu bikses, līdz dibenam kā uzlietas, kājiņas izceļas, tiktāl ideāli, bet pār dibenam pārvilkt nevaru, nepārspīlējot - puse paliek ārā. Un tas tā kaitina. Tad šķiet, ka ražo tikai bikses nelielu dibenu īpašniecēm, man vajadzētu šūt pašai vai vēl ļaunāk - līst lielajos izmēros, kuros dibens kaut cik pēc tāda arī izskatās, bet kājas pazūd. Tad nu bikšu meklēšana man aizņem pus dienu, ja ne vairāk.
Atvainojos par garo tekstu. :D
1832
