Īsti nemāku noformulēt jautājumu uz kuru vēlos atbildi.
Pat nezinu vai šī ir pareizā vieta, kur vērsties pēc padoma.
Esmu jauna, muļķīga, neveikla un tizla. Jā, tās ir manas problēmas. :D Šogad esmu pārvākusies uz citu pilsētu, pārgājusi uz citu skolu. Pie tā jau sāku pierast. Tikai, vienmēr esmu jutusies kā liekā. Attiecības klasē ir salīdzinoši labas - klasesbiedri ir izpalīdzīgi un labi izturas, visbiežāk cenšos, lai tas būtu abpusēji. Bet draudzība neveidojas nekādīgi. Iemesli varētu būt diezgan loģiski - pārējie klasesbiedri kopā ir mācījušies vairākus gadus, zin viens otru, jau ir sadraudzējušies savā starpā, un viņiem ir daudz kopīgu paziņu, par cik šī pilsēta nav ļoti liela, vai arī vienkārši tas, ka esmu īpatne. Pat īsti nav ar viņiem par ko parunāt. Patiesībā nekad, arī visās iepriekšējās skolās ar saviem vienaudžiem vienkārši neesmu spējusi saprasties. Jā, droši vien es tagad izklausos pārāk augstprātīga, bet man nav ar viņiem par ko runāt. Arī draugu ārpus skolas nav daudz, tikai divas tuvas draudzenes, kuras ir par 3 gadiem vecākas. Tāpēc vienmēr jūtos tāda kā liekā, jo būtībā nekur neiederos, neesmu ne tā super-skaistā, ne talantīgā, ne pārlieku sabiedriskā, kur nu vēl sportiskā (pateicoties veselības problēmām esmu nedaudz par tievu, un droši varu saukt sevi par vārguli) meitene, un apkārt, klasē, skolā, daudzas ir tik aktīvas un talantīgas, ka jūtos nekam nederīga.
Bet, visstulbākais ir tas, ka pat nav īsti ar ko parunāt par to visu, jo nezinu kurš spētu mani saprast. Un visvairāk kaitina tas, ka cilvēki mani neuztver nopietni vecuma dēļ. Piemēram, sarakstoties ar kādu internetā, viss ir forši līdz brīdim, kad es atklāju savu vecumu. Tad, vai nu sarakste vienkārši tiek pārtraukta, vai arī attieksme strauji mainās, un normāli parunāt vairs nav iespējams, tāpēc bieži vien slēpju savu īsto vecumu un pat meloju, ka esmu vecāka. Jā, man ir 14 gadu.
Tagad droši vien arī šeit notiks tas pats. Radīsies tā attieksme - ''Ko tad viņa vispār saprot, ko viņa vispār zin no dzīves? Sīks, kompleksains skuķis.''
Iespējams, tā ir taisnība. Bet runa pat nav par to. Es nezinu, kā beigt sevi ienīst, kā beidzot pieņemt sevi tādu, kāda esmu? It sevišķi, ja apkārt ir tik daudz ''ideālo''. Ehh.