Dusmas

Dusmojos par to, ka sanāca vārdu pārmaiņa ar draugu. Viņš ir tik stūrgalvīgs un vienmēr paliek pie sava, ka zinu, ka tad, ja nesākšu pirmā atkal runāt, tad tā arī spēlēsim klusos telefonus, taču stulbākais visā ir tas, ka zinu, ka man ir taisnība, taču vēloties, lai viss būtu pa labam, atkal būšu tā, kura atvainosies, lai arī nav par ko.

Es dusmojos par to,ka vasara ir galā. Dusmojos par to,ka atkal nav ko vilkt,bet neko jaunu nedabūšu. Dusmojos par to,ka esmu strīdējusies ar draudzeni. Dusmojos par to,ka neko nevar paspēt,jo laiks vienkārši skrien.

Dusmojos, ka visu vakaru līst, tāpēc izpalika mans vakara skrējiens
Dusmojos, ka visu nedēļu izskatījās cerīgi, ka tikšu pie stipendijas, bet šovakar vēl pieteicās cilvēki, un, protams, kādam bija augstāka vieta :D
Dusmojos, ka nevaru pavadīt šo laiku ar draugu un ka man nav neviena īsta draudzene. Ir tādas, ar ko reizēm varu satikties, bet mani viņas nesaista kā personības, ātri apnīk laika pavadīšana kopā. (pieļauju, ka viņām ar mani ir līdzīgi ;D)

Es pievienojos Chemi :( Kā es tevi saprotu. Tikai man ir tā, ka ar cilvēku, ar kuru es tagad gribētu aprunāties, es vairs nekad nerunāšu.

Dusmojos par savām pavārprasmēm. Allaž licies, ka protu gatavot, bet šis vakars laikam pierādīja pretējo. Vēlējos izcept šokolādes cepumus draugam, kurš rīt atgriežas mājās, bet mīklas piciņas uz plāts cepoties sakusa visas kopā, kā rezultātā man ir viena liela pļecka, nevis daudzi mazi cepumiņi. Nezinu, ko darīju nepareizi, bet rīt mēģināšu atkal. :D

Es pašlaik neesmu dusmīga ne par ko :)

Dusmojos, ka esmu tik kautrīga un nevarēju jau laicīgi uzrakstīt vienu vēstuli, bet tagad jau par vēlu...