Sveikas!
Atbraucu no laukiem mazliet ātrāk nekā plānots, mati vēl smaržo pēc dūmiem un saules, bet gar acīm zils no vizbulīšu plantācijām. Un daudzajām vakardienas brīvdabas vīna glāzēm. :D Meitenes, tas ir kaut kas vienreizējs, nepalaidiet garām, kamēr vēl zied! Tā krāsa ir kaut kas tik nenoķerams un neatkārtoajsm, ah! Mana iekšējā natūrromantiķe gavilē. (l)
Par tiem mēbeļu nesējiem runājot, man arī parasti trāpījušies laipni. Es gan parasti kādu kapeiciņu tējasnaudā viņiem atstāju, tad, protams, skats top vēl laipnīgāks. Atceros, kā pirms gadiem divi onkuļi manu Titānika izmēra stūra dīvānu centās mājās iestibīt. Elsa, pūta, vaigi sārti, škrobe no acīm tāda tāda, ka ar nazi var griezt, arī domāja, ka netiks cauri durvīm, bet tak ienesa sveiku un veselu un, manu desmitnieciņu saņemdami, vēl runcīgi noteica - lai ērta gulēšana, smukā meitenīt! :D Pilns serviss. :D
Un čau sophie! :)