ka izlemat par labu atlugumam

Panem atvalinaajumu, ja nepalidz ej prom! Es 5 gadus stradaju kopmanija, kur labi izaugu, bet vnk man viss apnika! aizgaju prom un esmu kljuvusi par laimigako cilveku pasaule!!!! :)

Bet pirms mana lielaa lemuma, 100 reizes sev teicu, ka eju prom un bija bail aiziet... butu zinajusi, ka dzive ir skaista atrak, butu aizgajusi atrak!

Alga. Arī santaza nepalidzeja mani noturet. Taču man vieglak, vecis man atnakot uzklausot to visu,teica-labi ir,malacis. Būtu viena godīgi-ciestos.

Aizgāju, kad visu laiku atkārtojās vienas un tās pašas problēmas darbā, kuras nekādi netika risinātas... Un vienā dienā, kad man bija viss tā kārtīgi līdz kaklam un īpaši sūdīgs garīgais, es izdomāju, ka viss, pietiek! Un uzrakstīju atlūgumu. Nekad vēl nebiju jutusies tik laimīga!! :)

Zii- man ir tieši tāda paša doma...

Un NEKAD mūžā vairs tīru sieviešu kolektīvu- pirms tam strādāju ar večiem un super dāmām, šeit, ahhh kādas mēs tādas un šitādas. :(

Būtu viena godīgi-ciestos.

++
pfu, pfu, pfu- man ir gan mazais spilvens kontā, gan vecis pie sāniem, ja nu visi striķi trūkst.

Es izlēmu par labu atlūgumam, jo es sapratu, ka mani čakarē. Es ar riebumu gāju uz darbu katru dienu, es to necietu, nicināju to sajūtu, kad cilvēku noniecina, lai cik labi censtos izpildīt savu darbu.
Priekšnieks bija tāds idiots, izmantoja to, ka es nezināju darba tiesības...Pēc tam, kad to nokārtoju, jutos tik brīva, tātad tā bija mana pareizā izvēle:)

Es pie pirmās domas par atlūgumu sāktu meklēt vispirms jaunu darbu. Nekad spontāni, neapdomājot visus "par" un "pret" neliktu priekšniekam uz galda savu atlūgumu. Atrastu jaunu darbu - un tad vēsā mierā aizietu, ja nebūtu vēlēšanās padzīvoties kā mājsaimniece.

Mans pēdējais piliens bija darba laika pagarināšana, bet alga gan attiecīgi netika palielināta. + pēdējos mēnešus man tas darbs riebās līdz kaulam. Un atlūgums bija viens no labākajiem lēmumiem manā dzīvē!

Man tas bija vienas dienas lēmums. Vēl dienā X pildīju savus pienākumus, ko biju pildījusi 3 gadus un pēkšņi dienā Y man saka, ka šodien Tev būs jādara kardināli kas cits. Kā tagad atceros, tā bija 4diena.. 5dien piezvanīju un teicu, ka saslimu, bet slimības lapu ņemt nav jēgas, jo no 6dienas sācies atvaļinājums. Domāju, ka atvaļuinājuma laikā aprādīšu ar domu, ka man ir jauni pienākumi, bet nē.. Pirmajā darba dienā ar šausmām aizgāju uz darbu un uzrakstīju atlūgumu. Ārprāts, tas bija kā akmens no sirds. Turklāt sarunāju, ka neatstrādāšu nevienu dienu. Viss

Šobrīd esmu tieši šādas pašas izvēles priekšā. Cita darba vēl pagaidām nav,bet esošais mani ēd dzīvu no iekšas,es pārvēršos par neko..

Hip.bone- sit pieci! :D

Un kā man besī, ka vienam cilvēkam uzgrūž 3 cilvēku darbu un ne vārda par benefitiem...

Estere tev vēstule :)

man tas pats. sobrid mekleju jaunu darbu, lai varu rakstit atlugumu.

Es uzrakstīju atlūgumu. Sapratu, ka uz to darbu es eju kā uz nokaušanu. Kāda jēga mocīties?

Mans pirmais īstais darbs ar līgumu bija benzīntankā, sapratu, ka tur strādājot sevi degradēju, visi laiku tā vīzdegunīgā attieksme no priekšniecības. Un arī darba dēļ biju praktiski pametis studijas. Vienkārši uzrakstīju atlūgumu, un aizgāju strādāt topošajā specialitātē. Algu sākumā vispār nemaksāja, bet pēc tam tā bija 3x mazāka. Toties bija normāli darba apstākļi un iespējas izaugsmei, kuras tagad ir 100 kārtīgi sevi īstenojušas. Darbu kas nepatīk, nevajag darīt.

Es vēl joprojām nevaru saņemties, jo esmu praktiskais latvietis :D

Man viss sanāca spontāni. Tiesa, gan jau ilgi krājās visād sīkumi, un jau no paša sākuma man tur nevisai patika. Vienā dienā saņēmu epastu, ka kārtējo reizi man uzkrauts jauns pienākums, par ko mana vadība man bija "piemirsusi" pateikt, nerunājot jau par kādām piemaksām. Uzrakstīju atlūgumu un 3 dienās biju prom. Neesmu ilgojusies pēc tās vietas nevienu dienu.

Estere tu strada Latvijaa vai UK?