Ārkārtīgi skumji lasīt, jo ar lielu empātiju sajutu Tavas skumjas.. Nu ko, pirmkārt, ja redzi, ka māsa jūtas labi (vismaz šobrīd) neiesaku domu saukt, kādas policijas, aizvilkt ar varu un tamlīdzīgi (lai gan, protams, ja būtu tavā vietās tas būtu pirmais, kas iešautos prātā, tomēr vajag domāt ar vēsu galvu!). Kas man galīgi neiet kopā ir - 'laimīga', Bet nekontaktējas ar ģimeni. Pieļauju, lai kādā ticība vai uzskatos nepārietu, tomēr saglabājas dabiskais instinkts pret ģimeni - saikne. Kas liek man domāt, ka puisis viņai tiešām zombē smadzenes.
Kā jau minēju jāķeras lietām radikāli, ar vēsu prātu. Kā lasīju, te dažas meitenes minēja to, ko arī es darītu - pavisam noteikti rakstītu daudz vēstuļu vai zvanītu. Būtībā pietiktu ar vēstulēm (ja vien viņa apmeklē sociālos portālus) izsakot, ka ļoti pietrūkst un mājas durvis priekš viņas vienmēr būs vaļā. Ja māsa neko neatbildētu, mans plāns b būtu izmantot triku ar savām, it kā ''problēmām''. Proti, aizbrauktu raudādama vai nobažījusies pastāstot, kādu problēmu (izdomā, kaut ko), kur tev vajadzīgs atbalsts. Kas būtu tikai loģiski, ka, ja nejūties labi māsa tevi atbalstītu (tādejādi skatoties vai viņa atbildīt un rīkojas šajā situācija - ir gatava tev palīdzēt). Ja justu, ka šajā ziņā māsa ir gatava palīdzēt, tad tik ļoti neuztrauktos, jo justu, ka saikne, tomēr ir un lūgtu Dievu, kaut arī turpmāk viss būtu tieši tikpat labi. Lai nezaudētu saikni, piemetinātu, ka man biežāk vajadzīgs pabūt ar viņu kopā, vajadzīgs viņas atbalsts (kā jau minēju, izgudrotu milzu sasāpējušos problēmu un simulētu). Ja māsa neatbildētu ar rūpēm, tad tiešām domātu, ka čalis pamatīgi viņu pazombējis. Noteikti domātu papildus plānus, bet smagi iekšā nejauktos. Protams, pēc dzirdētajiem stāstiem vienmēr turētu acis plaši atvērtas virzienā uz to čali. Tas tāds, mans šībrīža viedoklis. Bet situācija ļooti sarežģīta. Galvenais ar mammuci nesatraucaties, priecājaties, ka māsa dzīvojas Latvijas robežās, tas labi. Ir tuvumā.