becky, ko tu darītu, ja pēkšņi tavi vecāki, brāļi vai māsas ienestos tavā dzīvoklī, izrautu no gultas, iestūķētu mašīnā un aizvestu uz dziļiem laukiem, jo, redziet, viņiem nav iepaticies, kā tavs vīrs dzer, pīpē, brauc ātri ar mašīnu, interesējas par ieročiem vai tamborēšanu? Nu, viņiem nepatīk un viss, štrunts par to, ko tu gribi! Tā, lūk, ir cilvēku nolaupīšana :)
Vispār situācija smaga. Es laikam aizrakstītu māsai vēstuli, kurā pateiktu, ka viņu vēl joprojām mīlu un, ka viņa man ir ļoti svarīga, un dikti priecājos par to, ka viņa ir laimīga. Un piebilstu, ka jebkurā mirklī viņa var rakstīt, zvanīt, braukt ciemos un manas durvis priekš viņas vinemēr būs atvērtas, neatkarīgi ne no kā.
Jo, no vienas puses - varbūt viņa tiešām šādās attiecībās ir atradusi savu laimi. Nu, varbūt patiešām ir ļoti, ļoti laimīga un piepildīta. Tas taču ir galvenais! Bet, ja tomēr nē - lai viņa zina, ka ir kāds nams, kurā viņa var ierasties jebkurā mirklī, būt gaidīta. Un, ja nu gadījumā izrādās, ka čalis kretīns, viņai uzreiz jau būs, kurp doties, ja pārvarēs savu lepnumu un spēs atzīt, ka tomēr kaut kur ir kļūdījusies. Bet, ja viņai būs šī atvērto durvju sajūta, lielākas iespējas, ka viņa nemocīsies un necietīs, dzīvojot kopā ar tirānu, bet laidīsies lapās. Un tas ir svarīgi.
42
