Anny, jā, mazais nu jau vesels :) Bija apaukstējis kaklu, tāpēc arī tik ilgi turējās tā temperatūra. Kamēr tikām līdz ģimenes ārstam, jau bija tik pat kā vesels :)
Esot izlādējies telefons un manu nr no galvas nezina, tāpēc neesot varējis pazvanīt. Tusējis kopā ar kaut kādiem čaļiem un tādā veidā mēģinājis sabīdīd darbu... Nu tas mani arī nepārsteidz, jo brīžiem viņam ir tādi dīvaini izgājieni un domāšana. Darbu dabūja, bet vienalga biju dusmīga, ka tā vienkārši neko nepaskaidrojot pazuda. Vakarā, kad atbrauca mājās, runājāmies, bet tā pie rezultāta, kā jau parasti, nenonācām... Šobrīd dzīvojam nedaudz kā uz nažiem. Strikti pateicu savas domas un prasības, nu zvana man arī pa dienu un stāsta kā iet. Šobrīd saprotu to, ka nekas nemainīsies, kamēr vismaz es nemainīšu kaut ko savā ikdienā, jo sēžot mājās vienkārši jūdzos nost dažreiz. Tāpēc tik ļoti gribas darbu, lai pati arī attīstītos uz priekšu un tad arī viņš sāks mani vairāk novērtēt. Tas, cik ilgi vēl šīs attiecības turpināsies, ir pilnīgi miglā tīts. Tāpēc šobrīd likšu uzsvaru vairāk uz sevi un mazo, viņu šobrīd atstāšu otrā plānā.