Nezinu kā pat sākt, bet puisi, vīrietis, ar ko pašlaik satiekos ir pagalam nesaprotams. Viņam drīz paliek 28 gadi. Strādā ārzemēs, kad ir LV, tad dzīvo nelielā pilsētā. Garš, izskatīgs, jauks un dīvains. Abi esam pazīstami jau kādus 5 gadus. Un tad te pēkšņi viņš tā kā ieskatijās manī un tad sākās. Protams viņš tieši aizbrauca prom uz ārzemēm. Vairāk kā mēnesi katru dienu nočatojām skype. Likās - wow, super puisis, kāpēc jau senāk neesmu ar viņu ko runājusi. Atbrauca, satikāmies nu viss forši, pirmās 3 nedēļas. Pēc tam jau noplaka viss jaukums un mīļums, aizbrauca prom uz ārzemēm. Reti rakstīja man, atbildēja ar nez cik stundu starplaikiem, man tas apnika - pateicu, lai kad ir LV tad zvana. Protams, viņš atbrauca un nedēļas laikā man nepazvanīja, atkal man apnika un pati zvanīju, satikāmies, viņš tur stāstīja kāda es māksliniece, savādāk domājoša. Neesam kā cimds ar roku. Es protams negribēju uzspiest, ja nav tad nav, ko tur daudz. Bet draugi gribot palikt. Un tā visu nedēļu neko ne runājām, ne redzējāmies ne ko. Tad 6dien satikāmies klubā, un šeit nāca visa patiesība ārā. Ka nobijies, jo esmu pārāk forša, neesot ticējis ka tādai kā man, kura ir tik laba, patīk tāds kā viņš - tik slikts un melns. Mēs tā parunājāmies, par visu ko un tad tas bija - vai dosi man otru iespēju. Atbildi neesmu devusi vēl pēc 2 nedēļām, bet nākošajā dienā satikāmies, bija nu tik mīļš un jauks kad likās, vai viņš vēljoprojām ir alkohola reibumā vai kas ar viņu? Un tā mēs netikāmies tik bieži, bet vakarā pa kādai sms, sekss nav bijis, bet skūpsti un tur apkampšanās ir. Kad biju pie viņa tad viņš tur pielīda visu laiku. Sajūtas fantastiskas, kā debesīs sajutos. Un tad sākās. 5dien pa dienu bija tā debesu sajūta un vakarā viņš aizbrauca tusēt. Un 6diena. Biju šausmīgi nogarlaikojusies un 12 uzzvanīju, necēla neviens, domāju, laikam guļ. Lēnām sataisījos, pēc 1 aizbraucu pie viņa, mašīnas nav pagalmā, zvanu - saka ka ir pie draugiem, lai braucu vien atpakaļ mājās. Un 7dien ap 2 dienā viņš man uzrakstīja tikai - kā brīvdiena, es protams uzreiz cērtu pretī - kāpēc viņš man ne uzzvanīja ne ko. Aii, es ar draugiem biju un ko. Pa vidu vēl kādi vārdi un tad es viņa pateicu - nu forša tev draudzene, ka pat viena zvana vērta nav. Viņš uzreiz - nav jau tik traki, atbildēju ar OK. Apnika man, man tik ļoti nepatīk strīdēties un dusmoties. Tad viņš vakarā uzrakstīja kko vai dusmojos vēl. Uzrakstīju ka nedusmojos, vnk nesaprotu kāpēc ir tik grūti pazvanīt un pateikt - es šodien ar draugiem gribu, 0 problēmu tev vecīt par to, bet nēē, vajag ignorēt visu dienu un nākošajā dienā izlikties ka nekas nav bijis. Lai arī kā bijis, nebijis, šodien saņēmu sms - es te tā naktī padomāju, man nav jēgas tev čakarēt smadzenes, jo es nekad nemainīšos. Un tieši iepriekšējā vakarā pateicu, ka man viņš patīk tāds kāds ir, es zinu to ka viņam ir niķi. Es viņa dēļ paliku šajā mazajā pilsētā, ne aizbraucu uz Rīgu, jaunas dzīves meklējumos. Protams pieminēju viņam šo, jo tomēr es paliku šeit tikai viņa dēļ un viņa atbilde - man nepatīk tas - tikai manis dēļ. Tad viņš kko sacepās, teica ka grib būt viens un neko negrib šobrīd. Es atcirtu ka viņš tāpat ir viens, pēc tam čīkst kad ir viens tad atkal atgrūž un tad atkal čīkst kad ir viens un neviens viņu nemīl.
Viņš tā kā neļaujas just mīlestību, gādību, jo bijusī ļoti šausmīga bija. Viņš visu laiku tā kā mētājas savos lēmumos - tad es tevi gribu, tad man nevienu nevajag, tad man atkal vajag tevi, jo blakus Tev es jūtos tik labi un tu par mani rūpējies.
Tā iekšējā sajūta ka atkal ļāvos uzticēties viņam un viņš atkal piedirsa jo baidās. Baidās no attiecībām, no sāpēm, no tā ka mani sāpināšot.
Un vissliktākais ir tas ka man viņš tiešām ļoti patīk, blakus viņam jūtos labi, tā kā eiforijā. arī ar visiem viņa niķiem un stiķiem. Cenšos pieņemt cilvēku tādu kāds ir, jo gribu ģimeni, ne kārtējo gultas biedru.
Kādai varbūt ir viedoklis par šo?
Man jau ideja radās, kad jābrauc ar pudeli pie viņa, jāpiedzirda, lai spēj runāt ar mani, jo liekās ka skaidrā viņš baidās atvērt savu muti. Un šo 6dien viņš atkal aizbrauc prom uz ārzemēm, uz 5 nedēļām.
91
