Nu man šobrīd ir tāda situācija , ka esam sastrīdējušies.
Manī iemiesojas dēmons , kad draugs atnāk piedzēries mājas, es sevi nevaru valdīt.
viņam ir problēma , ka nemāk apstāties un vnk dzer tā , ka knapi kājās stāv. tas nenotiek tik ļoti bieži , apm reizi 2 mēnešos , dažreiz retāk. bet nu priekš manis tas ir kas šausmīgs , jo man ir nelāga pieredze ar savu tēvu ! varbūt tapēc to uztveru takā kko šausmīgu.
dusmojos , bļaustos , lido arī kādi priekšmeti , esmu greizsirdīga( domāju , ka bez pamata) :D un dzīvē esmu tik mierīga, klusa , bet tajos brīžos ir kkas šausmīgs.
ikdienā mēs praktiski nestrīdamies, esam gandrīz ideāli piemēroti viens otram . Liekas kā divas dažādas realitātes :)