Uzvedība strīda laikā

Tieši tā likās ka lielākajai daļai šeit blakus ir mīkstie plastelīna zēniņi. Tagad - apstiprinājās. :-D

Tieši tā likās ka lielākajai daļai šeit blakus ir mīkstie plastelīna zēniņi.

Jā, tieši tā, jo, ja mīl, tad taču sit.

Mēs abi esam diezgan ātri nokaitināmi un mēdzam aizsvilties, tāpēc sanāk pabļaustīties. Pēdējā laikā gan es mācos būt mierīga un viņa aizsvilšanos ignorēju un klusēju. Tad ātri vien norimstas, jo viņa izvirdumi paliek bez atbildes.

ehh, man citreiz ta gribas pastrideties, esmu diegan kaskigs cilveks, nevaru visu laiku dzivot miera, bet manejais tik klusee...nu taaa tracina :D

Diskusijas autores jautājums tā vien kliedz: "Nu pastāstiet, cik nelīdzsvaroti jums tie veči ir, pažēlojieties, un paskatieties, kāds man ir tisie!" Veee! :D

ja tāds strīds vispār gadās, viņš uzvedās normāli, es gan nē, es parasti uzreiz sāku piņņāt, tad man vajag nomierināties un tad varu kā cilvēks izrunāties. :D stulbi, bet man k kā nesanāk to izmainīt, nu, pa retai reizei tikai.

Smiekli nāk par ideālajām ņuņņām kas tikai klausās vai kaut ko miermīlīgi nopurkšķina :D
Laikam man skauž, jo man tā nav :D

Smiekli nāk par ideālajām ņuņņām kas tikai klausās vai kaut ko miermīlīgi nopurkšķina

Kamēr Tu smejies - manā mājā smird pēc deguma mazāk. :D
Es vispār nevaru saprast - kādēļ blakus vajag skaļu veci, kurš strīdoties bļauj? Ko histēriska kliegšana un lamāšanās atrisinās? Es esmu par racionalitāti. Sēžam un izrunājam vai ejam uz šautuvi pret mērķiem nolaist tvaiku.

Kad man uznāk kasīšanās, manējais aiziet uzpīpēt :D
Mēs tikpat kā nestrīdamies, jo man garlaicīgi kko tādu darīt, viņš klusē un nerunā pretīm.
Bet vispār neredzu iemeslu savstarpējiem aizvainojumiem, tie attiecības tikai gremdē. Dažreiz pastrīdēties var, bet tik tā, lai nav aizvainošanas, vārdi, kurus pēcāk gribēsies kaut nebūtu pateikti, nievāšana, apsaukāšana utt.
Kam tas vispār vajadzīgs?

Nez tām, kurām smiekli nāk par normāliem vīriešiem, kuri saprot, ka labāk noklusēt un par trakojošu bābieti labāk pasmaidīt, bet problēmu risināt vēlāk, patīk veči, kuri strīda laikā demolē māju, sit un bļauj? Piedodiet, bet man nē.

Smiekli nāk par ideālajām ņuņņām kas tikai klausās vai kaut ko miermīlīgi nopurkšķina

Protams, protams, jo īsti vīrieši kliedz, apsaukā, sit, dauza traukus utt. Tiešām smieklīgi tie ņuņņas, kas uzvedas normāli.
Skumji.

Mums strīdi ir ļoti reti un parasti izvēršas kā diskusija, kurā katrs mēģina aizstāvēt savas domas. Beigās jau pie kompromisa nonākam.

Es vispār nevaru saprast - kādēļ blakus vajag skaļu veci, kurš strīdoties bļauj? Ko histēriska kliegšana un lamāšanās atrisinās? Es esmu par racionalitāti. Sēžam un izrunājam vai ejam uz šautuvi pret mērķiem nolaist tvaiku.

Nez tām, kurām smiekli nāk par normāliem vīriešiem, kuri saprot, ka labāk noklusēt un par trakojošu bābieti labāk pasmaidīt, bet problēmu risināt vēlāk, patīk veči, kuri strīda laikā demolē māju, sit un bļauj? Piedodiet, bet man nē.

Ir jau gan arī mans variants - trakojošu bābieti uzreiz bez bļaušanas un demolēšanas nolikt pie vietas. Bet es saprotu - starp latviešiem ir visai maz spējīgu ko tādu izdarīt. Murmulēt zem deguna vai aiziet uzsmēķēt protams ir vieglāk :-D :-D :-D.

Vienreiz nometa skeitu uz zemes un mani par duru nosauca. Nu tā dusmīgi nosvieda :D Tas bija pirms kādiem 2 gadiem un tas bija mūsu pirmais un pēdejais strids, ko vispār tā varētu nosaukt :D Līdz šai dienai vērā ņemami kašķi nav bijuši.

Mans viirietis nekad nepacelj balsi un mani rupjos vaardos nesaukaa. Bet mees vispaar iipasi nestriidamies. Pa 7 kopaa buusanas gadiem es tikai vienu striidu atceros. Tagad, ja sadusmojamies viens uz otru, tad taa arii pasakam - tagad dusmojos uz tevi un man vajag mazliet laicinja sev. Kad nomierinaasos, parunaasim. Tadaa veidaa izvairamies no sakliegsanas vai impulsiivu vaardu izteiksanas dusmu laikaa, kas, visbiezaak, nav nemaz pelniiti.

Laimīgās, kas satikušas cilvēkus, ar ko var nestrīdēties. Mēs strīdamies vismaz vairākas reizes nedēļā. Pēdējā laikā daudz domāju, vai vaina ir manī?

Mani nokaitina, ja viņš atbrauc pie manis nesaķemmējies un nesasmaržojies, , es uztaisu traci, kad redzu, ka lūr uz citas meitenes dibenu, vienu dienu viņš man par kaut kādu sīkumu sameloja, es apvainojos, viņš man pat nepielīda un neatvainojās un tad bija vēl trakāk. Bāc, ņezinu, kā no tā kašķu murga tikt ārā :( Tad man besī, ka viņš māju nepiekārto pēc darba, vai neizkarina drēbes, vai neuztaisa vakariņas...

Vienīgi, nav nekas tālāk par bļaušanu, sišanu nepieļautu.

Maksimums sāks mazliet skaļāk runāt, bet to par bļaušanu nevar nosaukt. Kopumā mierīgi, nekādu apvainojumu vai vardarbības.
Ja kāda smīkņā par mierīgiem vīriešiem, tad laikam pieradusi pie krieviem, kas mēdz bļaustīties un trakot.

Ja godīgi, tad nezinu. Vai nu vēl neesmu paspējusi nokaitināt, vai viņš vienkārši nekad nekliedz un nestrīdas :D Viņš man ir tāds mierīgais.
Es esmu tā, kas vārās. Varu pacelt balsi un uzrūkt kaut ko skarbāku, bet arī pati nelamāšos un nekaušos. Neredzu tam jēgu.

Bet ja tā padomā, tad pašai nav aktuāli tā bļaustīšanās un psihošana utt. Bija tad, kad bija gadi 17. Tad viss gaja pa gaisu. Tagad ir tā, ka es vienkārši apklustu un mēģinu lēnām nomierināties, ja kaut kas sakrājies. Vīrietis to uz noreaģē, jo esmu pārak klusa un tad izrunājamies. Ka kaut kas nopietns, tad vienkārši saku un viss.
Neredzu jēgu tām drāmām un trauku plēšanai.

Manējais parasti strīdos plāta rokas, kas tikai mani vēl vairāk uzkurina, bet tā es esmu tā briesmone strīdos, kas iet pa gaisu.

Tā īsti neesam strīdējušies, tikai viens otru ikpalaikam pakaitinam. Ja savējo nokaitinu, tad strīda laikā viņš parasti sāk dzimtajā valodā runāt (neko rupju nesakam tik nodēvē mani par traku sievišķi).
Balsi pacēlis ir tikai dažas reizes, un tikai tad ja es tiešām ko īpaši stulbu sadaru.