Es nezinu, varbūt jāiet uz baznīcu, vai pie kādas zīlnieces, savam mieram, bet es vairs nespēju. Pirms 5 gadiem man bija pirmās attiecības, kas ilga 2 gadus, bija viss, alko problēmas, krāpšana, meli, narkotikas. Kopš šīm attiecībām ir bijuši vairāki puiši/vīrieši, kuri sākumā liekas kā ideāls, nekas neliecina par tml problēmām, bet ar laiku atklājās, ka vai nu patīk pārāk bieži iedzert, lietot to pašu zālīti, legālās... Un līdz ar to, nekas nesanāk. Pirmos 3 mēnešus es atdodu sevi visu, un to laikā vienmēr ir bijis tā, ka iemīlas, saka skaistus vārdus, bet pēc tam man vienkārši apnīk. Es atdodu visu to 3 menešu laikā un viss, beigas. Tad iestājās ieradums, pēc laika - riebums... un beigas, šķiršanās... un vienmēr viena un tā pati problēma, it kā mīl, bet savām atkarībām, greizsirdībai pāri pārkāpt nespēj...
Man ir maza meitiņa, kuru audzinu viena. Neilgi pēc piedzimšanas iepazinos ar vīrieti. Uzmanīgs, dāvanas, pieklājīgs, laipns, mīļš. Pret bērnu ideāli izturas, pat labāk, kā pret mani pašu. Liekas, nu perfekts vīrietis. un te sāk līst āra prusaki. nu nespēj viņš iztikt bez iedzeršanas. Un labi, ja tas būtu kādu reizi ar draugiem, nu lai jau pasēž, atpūšās, jo to pašu vēlos arī es, kādu reizi atpūsties ar draudzenem, kur aiziet. Bet nē, it pēc pāris dienām, pēc darba atbrauc ļoti labi iedzēris. Un tagad jau liekas, ka viss, jāiet prom. Bet es nespēju. Jo esmu tas nolādētais sieviešu tips, kas nepametīs un turēsies, kamēr nepaliks zem papēža. nedabūs sev pilnībā. Nepiespiedīs mīlēt. Nu kā lai pasaka ka viss cauri, pietiek man? Jo vēlāk man sāpēs vairāk, nedod dievs, vēl iemīlēt... savā mūžā esmu mīlējusi tikai vienreiz un patiešām tādu, kurš dzēra, krāpa un meloja... tie labie, kas visu manis dēl atdos... uz tiem pat neskatos. Es vairāk nespēju...