Gandrīz manu vecāku modelis, jo tētim nepatīk izrādīt emocijas, simpātijas. Man pat no malas šķiet,ka viņš nemaz nezina, kā tas darāms :) Un viņš arī nekad nav mainījies, mamma ir to pieņēmusi un ar to sadzīvo. Bučas vietā, ja nu ļoti gribās izrādīt mammai kādas savu uzmanību, viņš drīzāk uzsitīs sev pa krūtīm un uztaisīs kādu lāča rēcienu. No mājas ārā ies tikai tad, kad pašam gribēsies, nepavada mammu uz teātriem, ballēm u.c. vietām, kas viņam neinteresē. Bet nu viņu gadījumā tomēr ir pierādījies, ka viņi viens otram ir tie īstie, pat mans bezemociju tētis bez mammas jūk prātā. Tagad, kad esmu izaugusi, man patīk vērot viņu attiecības, jo tās jūtas tomēr tiek paustas, tikai tādos ļoti savādos veidos :D Bet pieļauju, ka mammai nav vienmēr bijis viegli tā. Mēs bērni gan no tā neesam baigi cietuši, mums viss bija forši. Protams smieklīgi atcerēties, ka bērnībā ģimenes izbrauciens uz Rīgu parasti sākās Rumbulas auto placī, bet tad tikām arī pie kino un saldējuma, visi laimīgi.
Tev laikam būtu jāsaprot, vai viņš ir vienaldzīgs, jo tiešām ir vienalga, tad nu laikam tur nekas labs nevar sanākt. Bet ja nu viņš ir tāds auns kā mans tēvs, kurš tomēr mīl un tu šķirties nevēlies, nezinu, varbūt tev jābeidz no viņa prasīt to, ko viņš nedarīs. Bērnam tas noteikti nav jāredz.
18
