Es dzīvoju kojās jau vidusskolas laikā. Uzsākot 12. klasi, pie mums ar draudzeni istabiņā ievācās 7.-klasniece. Sākumā nesapratām, kā vispār ar tādu bērnu komunicēsim un sadzīvosim :D Beigās izveidojās super kontakts, draudzējāmies gan ar viņu, gan viņas draudzeni, kas dzīvoja citā istabiņā (viņas abas kopā nevarēja dzīvot, jo istabiņu pietrūka), saucām viņas par mūsu bērniem :)
Augstskolā vienu brīdi dzīvojām divatā, ar to meiteni nebijām sirdsdraudzenes, bet sapratāmies labi. Tad pie mums ievācās trešā meitene, viņa bija patiešām neparasta. Ballītes, alkohols, minisvārki, puiši - tas viss, kas pirmām kārtām interesē studentus, bija slikts. Ja mums bija ballīte, viņa patiešām sēdēja stūrītī un tēloja, ka mācās, jo troksnī tas diez vai bija iespējams. Neskatoties uz pilnīgu viedokļu nesakritību gandrīz visos jautājumos, mums ar viņu bija ļoti interesantas diskusijas un kopumā viņa mums nemaz netraucēja. Var jau būt, ka no viņas viedokļa mēs izskatījāmies tieši tādas, kā autore stāsta, bet tīšuprāt un aiz riebīguma neko nedarījām. Tā meitene gan ātri pārvācās citur, iespējams, atrada sev domubiedreni, ar ko dzīvot.
Man jau liekas, ka tajā studentu un koju vecumā var sadraudzēties ar visiem. Pati neesmu ļoti sabiedriska, bet tajos laikos nebija problēmu. Pievienojos ieteikumiem par kādu kopīgu ballīti un varbūt Tavas istabas biedrenes atvērsies.
601
