Ilgi jau sekoju cosmo forumam,
bet tikai šodien beidzot saņēmos izveidot savu sarunu,
konkrētajā situācijā es nemeklēju īsti palīdzību,
bet gan meitenes ar līdzīgu pieredzi dzīvē, kas var padalīties ar to, kā pašas tika gala ar problēmām. Centīšos neizplūst sīkumos, bet lieta ir tāda, ka kopš šķiršanās no puiša, sauksim viņu par X(attiecības ilga gandrīz gadu), esmu konkrēti mainījusies, dzīves uztvere, draugu loks, attiecības ar citiem cilvēkiem, es nespēju uzsākt normālas, jaunas attiecības ar puisi. Esmu it kā morāli gatava un gribu sniegt savu mīlestību, rūpēties, bet kaut kādā mirklī tas noiet greizi, man puisis apnīk un es mēģinu atrast viņā jebkādu sīkumu, kas man nepatīk, lai izbeigtu šīs attiecības. Pēdējās attiecības ilga pusgadu. Respektīvi, cik ātri es uzsāku attiecības ar kādu, tikpat ātri tās beidzas. Šoreiz viss bija nedaudz citādi, atradu puisi, burtiski pirms divām nedēļām un viss bija kā pasakā, pasaule sagriezās kājām gaisā un es nespēju iedomāties ne mirkli bez viņa, bet, diemžēl, viss pajuka un pirmajā vakarā sapratu, ka man ies ļoti smagi, es tiešām pārdzīvoju, bet neļāvos emocijām, principā, es nekad neļaujos vairs emocijām pēc puiša X, likās, ka es nespēšu tikt galā, bet tagad, kad ir otrā diena, man ir tikpat vienalga kā iepriekš. Es nesaprotu, kur ir pazudušas manas jūtas, pārdzīvojumi, emocijas, brīžiem šķiet, ka esmu ledusauksta figūra, kurai interesēju tikai es. Katru pārdzīvojumu es spēju novērst ar prātu, es nemāku vairs vadīties pēc, tā teikt, sirsniņas, bet gan tikai prāts. Šķiet, ka mani nekas nevar sāpināt un no tā man ir bail.
Ceru uz atsauksmi un sapratni,
jau iepriekš paldies, meitenes
5
