ta pati tema.

beegt no maajas

atvainojos, pareizaak buutu, no maajaam.

Laura - tu aprakstīji manas draudzenes dzīvi, arī viņa uzauga tikpat kā viena ar savu brāli, viņa nevarēja ar savu mammu parunāt, jo vienmēr skanēja teksts "tagad nē, tiec pati galā". Tikai vienīgā atšķirība ir tā, ka viņas mamma sēdēja mājās un nestrādāja. Darba daudzums nenosaka to, cik labu kontaktu tu veido ar bērnu, tas tikai nosaka, cik daudz laika tu vari pavadīt kopā ar bērnu. Arī mana mamma strādāja, ka redzēju viņu reti, bet es vienmēr jutu viņas mīlestību un atbalstu.

Laura, nav jātaisa aborts, lai nepieļautu savu vecāku pieļautās kļūdas, ir vienkārši jādomā ar galvu.

Jā. Noteikti.
Man šobrīd ir citi plāni un citas prioritātes. Lēmuma iespējamās sekas mani nebiedē, moralizētāju, dievu un dvēseļu piesaucēju viedoklis - vienaldzīgs.

Izsver visus plusus, mīnusus un savu situāciju. Lai kādu lēmumu tu pieņemtu, nevienai svešajai nav daļas gar tavu dzīvi.

Lollipop, es mammas miilestiibu saaku just tikai kaados 19 gados, kad vinja aizgaaja no biznesa. Vinja man biezhi luudza piedoshanu par to, ka nepieveersa man pietiekami daudz uzmaniibas, bet tad jau bija stipri par veelu. Es jau biju izaugusi taada, kaada tagad esmu, un to vairs nevar izmainiit.

taisītu. neuzskatu to par 'slepkavību' kā to mēdz dēvēt. gribu izbaudīt jaunību un ar bērnu uz rokām to nevar

Jaadomaa ar galvu? Ko sheit var izdomaat? Man tagad ir jaapamet studijas, visi sapnji par savu taalaako dziivi jaaizmet miskastee, jaaupuree viss, pie kaa liidz shim esmu straadaajusi tikai deelj beerna?

Un nevajag teikt, ka var savienot pilnveertiigu beerna audzinaashanu ar sava biznesa veidoshanu. Nevar. Un pat vislabaakaa aukliite nespees sniegt beernam to iisto mammas miilestiibu.

Laura - tas jau arī ir skaidrs, ka pagātni atpakaļ neatgriezīsi un neizlabosi mammas kļūdas. Bet tev ir iespēja pašai rīkoties savādāk. Bet, saulīt, pasēdi šovakar ar tējas krūzi viena istabā un padomā, ieklausies savās iekšējās izjūtās un iekšējā balsī. Un tikai tad pieņem lēmumu, tas ir tikai tavs lēmums, lai arī ko visi pārējie teiktu. Lai tev veicas!

Laura, ko tu cepies. Man taču ir vienalga, kā tu rīkojies. Vienkārši šķiet, ka pati meklē sev attaisnojumus un ceri, ka kāds te tev glaudīs pa galvu. Ir, kas glauda, bet man kā mātei tie tavi "izmest dzīvi miskastē" liekas aprobežotības kalngals. Nerunā par lietām, no kurām neko nesaproti un iemācies vismaz savus lēmums pieņemt pati, bez karsējmeiteņu komandas atbalsta. Neko citu es tev nevaru ieteikt, jo pa lielam tie, kuri ir izlēmuši iet un dara, runā tie, kuri šaubās un jūtas nedroši par sevi.

nē, netaisītu, tādēļ arī izvairos pagaidām no 'palikšanas stāvoklī' :D :)

par pārējām gan lielā mērā vienalga, ar pirkstu nekad neesmu kratījusi un aiz muguras runājusi, katras pašas izvēle, lēmums un atbildība

Kur es biju rakstiijusi, izmest dziivi miskastee? Es rakstiiju, ka, ja izlemshu par labu beernam, man buus jaaizmet miskastee sapnis par biznesu un labu dziivi, jo tos abus reaali nevar savienot. Bet atkal, kaa jau mineeja, pastaav risks, ka peec aborta buus neiespeejami tikt pie beerna. Un ja peec kaadiem 10 vai kvai 5 gadiem, kad dziive buus pusliidz nokaartojusies savaas vietaas, man paraadiisies veelme peec sava beerna, es to nevareeshu..? Ar sho diskusiju es censhos kaut nedaudz sakaartot domas galvaa, izsveert un apdomaat visus argumentus un pretargumentus.

aH Juutu liidzi.Es domaju, tu pati labaak visu zini.Manuprat,daudzas tev saka, ka siikais visu padariis labaaku,NU NEBUS TAA. Var novest liidz lielai depresijai, kad nav naudas,darba,izgliitiiibas.Nu ko tu dariisi???

Es noteikti taisiitu, jo man tieshaam NEVIENS dziive nesniegtu paliidzibu.Manam puisim riebjas berni un es gimenee butu lielakais kauna traips. Kaut arii man ir 22 nevis 14 gadi. Es tiesham zinu, ka nespetu taadu smagumu un nastu dziivee pavikt.

Nelasīju visu diskusiju un nav vēlēšanās to darīt, bet ja man tāda izvēle būtu jāizdara - es skatītos, vai manam bērnam būtu arī tēvs, ar kuru vēlētos dzīvot kopā, kopā audzināt bērnus, vai mūsu starpā būtu mīlestība. Respektīvi, ja ir draugs, kuru mīli, apsver iespēju, ka kādreiz gribēsi bērnus - noteikti abortu netaisītu, jo laiks biznesam un dzīves baudīšanai vēl būs, bet ja šaubies un nav patstāvīga drauga/nevēlies ar viņu saistīt visu dzīvi, tad ir krietni grūtāk, es noteikti nevēlētos būt vientuļā māmmiņa, bet nu citām arī tas nav šķērslis!

Turklāt es pat sliecos domāt, ka domājot par biznesu, karjeru, varbūt labāk ir tad, ja bērns piesakās ātrāk - izaudzini tos dažus gadus mājā, laid bērnudārzā, tad jau ir paaudzies un daudz brīvā laika sev/biznesam/visam pārējam! :)

Ja tev ir nepieciešama diskusija cosmo, lai izsvērtu argumentus par/pret, tad saproti pati...

Tev vajag mazāk klausīties, ko te katrs saka un vienkārši iemācīties pieņemt savus lēmumus pašai, savādāk no tevis nekāds uzņēmējs neiznāks. Tas ir pārāk nopietns lēmums, lai to pieņemtu pamatojoties uz citu domām. Vienkārši saņemies un izdomā pati, ko tu gribi. Vienreiz izdomāsi, nākamreiz jau būs vieglāk un tas tev dzīvē noderēs.

Es zinu no pieredzes, kā var netīšām palikt stāvoklī, bet man galīgi nav skaidra šitā raustīšanās, kas te regulāri notiek. Un galu galā tās sievietes, kuras negrib bērnus, tiešām negrib, kaut kā nepaliek stāvoklī - mistika, ne?

Ance, vai tad tev negadiijaas berns?

Tas ir pārāk nopietns lēmums, lai to pieņemtu pamatojoties uz citu domām.

Es to netaisos pienjemt pamatojoties uz cita uzskatiem. Es runaaju tiiri par argumentiem. Plusi un miinusi. Tos pie sevis kaartiigi izsveershu, un tad arii pienjemshu leemumu.. Tomeer ir vieglaak, ja parunaa par to arii ar kaadu citu.

Gadījās, bet es nevienam neprasīju, ko man darīt - izlēmu pati. Bez tam arī pirms tam nebiju kategoriski pret. Katrā ziņā es domāju, ka, ja bērnu grib, tad grib, ja negrib, tad negrib. Tur nav nekādu "gribu, bet nevaru". Vienkārši truli jāuzdod sev jautājums un pašai uz to arī ir jāatbild. Neizlēmība šajā situācijā ir kā bumba ar laika degli - var būt jau par vēlu.

Es to netaisos pienjemt pamatojoties uz cita uzskatiem. Es runaaju tiiri par argumentiem. Plusi un miinusi. Tos pie sevis kaartiigi izsveershu, un tad arii pienjemshu leemumu.. Tomeer ir vieglaak, ja parunaa par to arii ar kaadu citu.

Nu, pārrunāt ir viens, bet argumentiem ir jābūt taviem un tikai taviem.

Es biju pretējā situācijā - negribēju abortu, bet mani lauza uz to - bērna tēvs, labākā draudzene. Bet nevienam jau tā dzīve pēc tam ar vainas apziņu nav jānodzīvo. Tāpat nevienam ar manu bērnu nav jānodzīvo.

Saprotu, ka nav viegli un tev var šķist, ka es tev uzbrūku vai nosodu, bet es vienkārši esmu bijusi tajā situācijā, kad ir jāpieņem lēmums un es domāju, ka esmu pieņēmusi pareizo lēmumu SEV. No malas raugoties šķiet, ka tu kaut kā nenopietni to uztver, tajā pašā laikā arī saasināti. Pieņem pareizo lēmumu SEV un pieturies pie tā.

Man liekas, ka šis nav jautājums, kur var izlemt, izsverot par un pret, savu īsto atbildi vienkārši jājūt.

Man ir taada sajuuta, ka, lai ko es izveeletos, lai kaadu leemumu es pienjemtu, vienalga jutiishos vainiiga pie kaut kaa, vienalga nozheeloshu. Tas visvairaak kaitina.