Man ik pa laikam gribas pazust, un to arī daru :) vienkārši esmu cilvēks, kas var pa īstam no visa atpūsties tikai vienatnē, tad nu parasti 6dienās, 7dienās nosacīti pazūdu - visbiežāk esmu viena pati, ja nesanāk vienatne, tad ļoti minimāli kontaktējo ar apkārtējiem ;) draugi, ģimene to zina un pieņem, tas galvenais :)
Jā, dažreiz ļoti gribas pazust, ne tāpēc, lai kāds mani meklētu, bet vienkārši negribas nevienu redzēt, ne ar vienu runāt, vienkārši neko, neko negribas...
Bet nu nevaru atļauties tā darīt, mana māte domā, ka esmu aplaupīta, nosista un mans līķis ir kaut kur nobēdzināts jau tad, ja neatbildu uz zvanu uzreiz pēc trešā signāla...
Man ne reizi tādas domas nav bijušas, kur nu vēl nopietni. Nezinu, kam jānotiek, lai ienāktu prātā pazust, cilvēki taču (daži) uztrauktos, priekš kam man tas vajadzīgs..
Ir brīži, kad vēlos tā vnk nozust, bet ne lai pārbaudītu un skatītos, kurš mani meklēs un pēc cik ilga laika. Gribas vienkārši...atpūsties no visa. Pabūt vienai, relaksēties, nerunāt ne ar vienu, nedomāt ne par ko. Vienkārši būt.
Uznāk laiku pa laikam tādi brīži, kad vienkārši viss ir apriebies. Visi cilvēki besī, viss ir nokaitinājis līdz pēdējam. Tad es vienkārši nelienu ārā no mājas, telefonu izslēdzu un aizlidinu prom, ieritinos gultā ar datoru, skatos filmas vai kādu seriālu, ēdu to ko visvairāk gribas, uzpīpēju kaut ko labu un ignorēju visu ārpasauli.
Ir tā bijis, bet ne dēļ tā, lai uzzinātu vai kāds meklēs.
Mani parasti pārņem tādas sajūtas, kad uz galvas sakrīt čupa ar problēmām, tad gribas pazust, aizmirst un dažas dienas atpūsties. Beeeet tā kā tas nav iespējams atliek sapurināties un dzīvot tālāk :)