Divainakie darba intervijas jautaajumi un neveiksmes.

Man jautāja vai es uzskatu krievu valodu par otro valodu Latvijā un kā es redzu šis valodas attīstību nākotnē (darba devējs bijis latvietis un pretendēju uz lietveža amatu).

Man bija tā. Bija sarunāts konkrēts laiks uz interviju, pēc tam man piezvanīja un lūdz vai es nevaru ierasties 2 stundas ātrāk, teicu, ka īsti nezinu, jo tajā brīdī man bija eksāmens un nevarēju paredzēt cikos beigsies. Tā nu norunājām laiku - "ap divpadsmitiem".
Kad ierados 12.05, man pārmeta, ka esmu nokavējusi. Kad pieminēju, ka šāds laiks bija saskaņots ar personu, ar ko runāju pa telefonu, tad man atbildēja - "tāda laika nav"!

Uzreiz sapratu ar ko man būs darīšana.

Darbā mani pieņēma, bet ar šo personu tā arī siltas attiecības neizveidojās, tikai tīri profesionālas.

Plastic Heart, shi droshi vien bija sieviete un ieraudziija tevi un nodomaja, ka tu esi konkurente.

Man pēdējās bija visnotaļ jaukas darba pārrunas, arī rezultāts apmierinošs - tikko sāku strādāt. Bija gan diezgan kuriozs atgadījums arī. Mans uzvārds bija bijušajam mana uzņēmuma valdes priekšsēdētāja vietniekam, kurš patlaban strādā tādā pašā amatā, tikai citā, ne mazāk zināmā uzņēmumā. Mana nu jau priekšniece (laikam uztraucās, ka nesanāk šmucīte, ja nepieņems mani darbā) man konkrētā tekstā pajautāja, kāpēc es neeju strādāt uz, komentāra robežās pieņemsim, Latvijas Gāzi, ja jau man tur radinieks valdē strādā? Par laimi es zināju, ka konkrētajā uzņēmumā šāds cilvēks (kurš NAV mans radinieks) strādā un neapjuku. Pateicu ka, ja viņš tiešām būtu mans radinieks, es noteikti jau sēdētu pretējā galda pusē, bet tā kā man dzīvē nav paveicies ar ietekmīgiem radiem, man jāizlīdzas tikai ar savu prātu un neatlaidību, lai kaut ko sasniegtu. Nosmējāmies un tad pārrunas jau noritēja diezgan jaukā gaisotnē.

Lexyyy - jā, bija sieviete un jutu arī turpmāk sava veida konkurenci, lai gan viņa bija augstākā amatā kā es.

Vispār uzdot jautājumus par ģimenes stāvokli, reliģisko piederību, politisko pārliecību, homoseksualitāti utt, ir pretlikumīgi. Lielos uzņēmumos pēc darba intervijas pat dod parakst't dokumentu, ka nav uzdoti diskriminējoši jautājumi.

Man šodien intervijā pajautāja, kur atrodas Madagaskara un kas ir Lihtenšteinas galvaspilsēta.

Man laikam tomēr ir slikta humora izjūta, bet esmu šokā. Dažas tik mierīgi komentē, ka atbildējušas uz jautājumiem, kuri ir absolūti pretlikumīgi vai pat cieņu aizskaroši. Tā ir darba intervija, nevis draudzīga iepazīšanās un potenciālais darba devējs NEDRĪKST Jums uzdot personiskas dabas jautājumus, reliģisko, politisko nostāju, privātu informāciju. Tas nebūt nav jautri, jo Jūsu attieksme ar to, ka Jūs to pieņemiet un tiešām atbildiet, nozīmē, ka arī turpmāk būs šādi darba devēji.
Neraugoties uz to, ka viņi ir potenciālie darba devēji, bet Jūs ņēmēji, kā personības Jūs esiet vienlīdzīgas, tāpēc, lai iegūtu kāroto darbu, Jums nav jābūt tik neapdomīgām.

Liene, iedomājies situāciju: tu jau 4us mēnešus esi bez darba, iekrājumi iet uz beigām, CV izsūtīts pus Rīgai un noignorēts, un beidzot - uzaicina uz interviju! Plus vēl kantoris puslīdz OK izskatas.

Un tad tev intervijā uzdod dajebkuru no personīgās dabas jautājumiem.

Ko tu darītu? Sāktu kačāt pravas par darba likumu, pieceltos un ietu prom, vai smaidītu kā aita un atbildētu, cerībā, ka vismaz kaut kādu darbiņu dabūsi?

Intervija norisinājās pirms gada, man bija jāizvelk lapiņas ar aforismiem un jākomentē, kā tas ir saistīts ar viņu uzņēmumu, tā kā tajā laikā studēju filozofiju, viņi arī ieguva godīgas atbildes, zvans bija uz otro kārtu, bet es sapratu,ka nevēlētos tur strādāt...

57 days, vispār interesants parodokss, man patīk šīs tēmas. Zini, man tieši šodien vienā diskusijā pārmeta, ka iespējams esmu darba devējs-paverdzinātāja, jo redz, es atļaujos uzskatīt, ka darbinieks īsti neslimo, ja darba dienā mājās cepj kūkas un staigā pa veikaliem, bet ja es, piemēram, saku, ka nav normāli ļaut sevi necienīt darba intervijā, tad atkal esmu sanāk " zvērs"- nesaprotu, cik grūti cilvēkam bez darba dzīvot:) Tas tā, ne komentēšanai, bet man pašai humors.
Atbildot uz Tavu jautājumu, pirmkārt, ja CV izsūtīts pus Rīgai un tik ilgi nav nekādas reakcijas, varbūt problēma jau ir "saknē" un persona nav sastādījusi pietiekoši efektīvu CV un pieteikuma vēstuli, lai tā piesaistītu vismaz vienu normālu darba devēju? Otrkārt, runa ir arī par pašcieņu- ja man kaut kāds jauns džeks (itkā potenciālais boss) darba intervijā sāktu prasīt, vai man ir attiecības un cik ilgi es esmu kopā ar savu draugu, es nesāktu viņam skaitīt darba likuma pantus, jo tāds vīrietis tos tāpat nesapratīs. Atbildētu tā, lai viņš vismaz pusstundu no sava krēsla nepieceltos un aizietu. Var jau, protams, palikt strādāt un dabūt darbu, bet kur ir garantija, ka dabūjot darbu, vadība būs normāla, ja tā sevi ir parādījusi darba intervijā?

Liene, es tev piekrītu, pietiekami bieži nevarēšanai atrast darbu problēma tiešām ir "saknē". Lai gan - ne vienmēr. Varu iedomāties daudzas situācijas, kad problēma ir citur (mazpilsēta, tiek meklēts pusslodzes darbs, utt.).

Domāju, te visu izšķir tas, kas dotajā brīdī ir lielāks - izmisums vai pašcieņa. Ja bērnam nav ko dot ēst, tad, domāju, pašcieņa var iet bekot (piecietīsi pretīgo darba devēju, strādāsi, pelnīsi, paralēli meklēsi kaut ko citu normālu).

Bet nu, tā pa lielam, protams, ka necieņu pret sevi nevajadzētu pieļaut, kur nu vēl uzskatīt par normālu.

loverock, kaada kompanija taa bija?Izklausas kaut kas paziistams.

Sweety Cilvēku darbam neizvēlas tikai pēc izglītības un pieredzes. Acīmredzot vienai no sievietēm intervija noritēja veiksmīgāk./un nedomāju,ka tam lielā mērā ir saistība ar to vai viņai ir ģimene/ Tas ir tikai loģiski, ka darbā neņems cilvēku, kurš intervijas laikā ir noslēdzies, nerunīgs, pārlieku uztraukts, ja ir iespēja izvēlēties cilvēku ar tādu pašu izglītību, bet pieņemamāku personību :)