Mana visstulbākā intervija bija ekonomista asistenta amatam. Ieeju telpā, tur vīrietis, man bija 20, viņam kādi 25-27. Ierauga mani, pieceļas, pasaka, lai sēžos, tad stāv kājās, neko nesaka. Grozās. Apsēžas, jauc papīru kalnus, izņem manu CV. Paskatās uz mani. Tad sēž, ģīmis sarkans, ieurbies CV. Es sāku komentēt CV, kādu pieredzi esmu guvusi, ko protu utt. Viņš paskatās un klusē. Sāku uzdot konkrētus jautājumus par pienākumiem-viņš lūr galdā un knapi runā! Sajūta bija tāda, ka es vadu interviju. Tad jautā, ko mans draugs teiks par to, ka man 2 augstskolas un darbs. Vai nebūs dusmīgs. Ignorēju šo jautājumu, pārjautāju par pienākumiem.Paiet kāds laiks šīs neveiklības, un viņš saka "Nu, vispār jau es esmu tas ekonomists, kuram to asistentu vajag." Pajautāju vēlreiz par pienākumiem. Viņš atbild, ka viņš slēgšot līgumus, bet man pēc tam jāpārbauda vai uzņēmums vispār ir spējīgs pildīt saistības, ja nav, jādomā, ko darīt. Pateicu, ka man tas nešķiet racionāls plāns. Darbu nedabūju.