Situācija iespējams bezgala banāla, bet nu ir tā, kā ir...Pirms gandrīz trīs gadiem apprecējos, biju iemīlējusies utt, gadu nodzīvojām laulībā un tad es aizgāju...Aizgāju, jo jutos nogurusi no ikdienas, no rutīnas, bija pārgājusi tā iemīlēšanās sajūta...pati tagad nespēju noformulēt, kāds bija iemesls, man vienkārši trūka gaisa un šķita, ka ar visu to attiecību nopietnumu statusu smoku...Šķiršanās pagāja diezgan vētraini, jo gluži loģiski vīrs bija šokā, saniknots, vīlies, viss kopā...Ar laiku attiecības normalizējās un, lai arī esam šķīrušies, viņš nav pārstājis man palidzēt dažādos praktiskos jautājumos, kaut kādā veidā mani visu laiku atbalsta, vienmēr apjautājas, kā man iet, vai kaut ko nevajag.
Šobrīd esmu attiecībās ar citu vīrieti, tās nav tādas attiecības ar kopdzīvi, bet vairāk tādas mīļāko attiecības, it kā jūtos laimīga, aplidota, mīlēta, bet tajā pašā laikā visu laiku mans bijušais atkal no jauna liek manīt, ka viņš vēlētos ko vairāk, tiek dāvinātas dāvanas, ir tāda pastiprināta interese...pēc loģikas viņam ir gana daudz iemeslu mani neieredzēt, bet viņš vienmēr ir kaut kur blakus...Kad mans tagadējais puisis saka, ka viņš nesaprot, kāpēc man jāuztur kontakts ar bijušo, es viņu saprotu, bet nespēju to saikni pārtraukt, nespēju iedomāties, ka viņa manā dzīvē nebūtu vispār. Vēl trakāk ir tas, ka pēdējā laikā sāku domāt, ka gribu atkal būt ar viņu kopā, ka man viņu vajag...esmu pilnīgi apjukusi. Ja nu tās ir tikai manas iedomas? Ja nu atkal viņu tikai sāpinu? ja nu, ja nu, ja nu...
Tātad esmu gatava uzklausīt jebkādus padomus un jebkādu līdzīgu pieredzi!
4962
