man ģimenē ir 2 ļoti atšķirīgi piemēri. māsai ir dēls, viņa ir tāda...nu kā jau te liela daļa sevi aprakstija, un visa viņas dzīves jēga bezmazvai, ir viņas bērns, un otra, kura nav sieviete māte, nu nav, ir viņai meita, bet viņa nav nekāda ar baigajiem mātes instinktiem. viņa nepameta iesākto make up un ar vienu uzkrāsotu aci neskrēja pie brēcoša bērna, doma tāda, ka viņa nekad neaizmirsīs par sevi, kautkāds egoisms savā ziņā jā, bet bērnam nekas netrūka tajā pašā laikā.
un tad ir pretsts, otrā, kas dzīvo tikai savam bērnam apmēram, nu klasiskais variants, kā lielākā daļa jaunās māmiņas. bēranm tiek pakārtota visa dzīve, nav tik traki kā nemazgāti mati un trenuškas, bet doma skaidra. un kas no tiem bērniem beigās ir iznācis? izlutināts memmesdēliņš kur mamma mūždien skraida pakaļ, jo tas tak svarīgākais dzīvē, un to pašu var teikt par viņas draudzenēm un viņu bērniem, tas ir iemesls kāpēc tik daudziem cilvēkiem kam nav bērnu, viņi nepatīk, jo apkārt ir tik daudz izlutinātu un kaitinošu sīko, bet pašas mātes jau to nesaprot, viņiem tie ir eņģelīši.
bet otrai, meitai jau 7 gadi un gan mamma forša un skaista gan pati mazā meitene foršs bērns.
un tas ka māte parūpējās par sevi un savu izskatu kamēr mazliet bērns pabrēca neko ļaunu nav nodarijis tam bērnam. abas laimīgas un dzīvē viss labi.
Tas tikai tāds novērojums...nekas tam jūsu "eņģelītim" nenotiks ja padomāsiet arī vairāk par sevi.
bet viss jau atkarīgs no pašas sievietes prioritātēm un skatījuma uz dzīvi.