Pārdomas...attiecības

Personīgi, pēc pieredzes, interesantāk, ja ir līdzīgas intereses, hobiji.
Vēl svarīgāk, lai saskan dzīves skatījums un filozofija.
Ja esiet jauns pāris, varbūt ballēšanās pāries, bet ja vecāki, nu tad izvērtē vai vajag..

Tīņu gados man bija pretpolu attiecības. Īstenībā puisis bija tieši tāds kā Tu aprakstīji savējo. Kādas mums bija attiecības? - kašķi, kašķi, kašķi...

Es tomēr ieteiktu, ka pārim ir jābūt ar līdzīgām interesēm un skatījumu uz dzīvi. Vai arī, ja ir šis pretpolu variants, tad abiem jābūt ar vēlmi vienmēr rast kompromisu, lai nebūtu jākašķējas.

Manuprāt, jābūt i kopīgām nodarbēm, i katram savām.

Ja tevi viņa dzīvesveids traucē, tad kkas nav gluži labi.

Manuprāt, nav jābūt vienādām interesēm. Man ar draugu ir dažādas intereses, bet atšķirība un vieno mūs tas, ka es atbalstu viņējās, viņš atbalsta manējās.

aloe

tās kompromisa attiecības prasa šausmīgi daudz nervus, jo ja ir 2 spēcīgas personības, tad ies grūti. Kurš tad gribēs būt tas, kurš piekāpjas!?
Kompromisa attiecības ir jāizbauda katram, bet jautājums..vai visu mūžu?

A-komanda tur jau tā lieta - pilnīgi piekrītu! Iepriekšejās attiecībās neviens no mums negribēja piekāpties, jo man jau bija apnicis to darīt 4 gadus un kad sāku spuroties, tad redz nebija labi - izšķīrāmies.

Zilace, kā Tev patiktu pavadīt laiku, izklaidēties ar puisi?

Domāju ka viens no labas kopdzīves nosacījumiem ir vēlēšanās kopā pavadīt laiku. Labi būtu, ja pakāpeniski visas ņemšanās ar draugiem nomainītu ar attiecībām savā ģimenē.
Daudzi nespēj pierast pie tā ka ar attiecībā dzīvē kaut kas mainās. Ka nav jādomā tikai par sevi.

Lai nu, bet otra dēļ vajag piekāpties un no kaut kā atteikties, bez tā neiztikt.

Jā, tieši tās kopāpavadīšanas laika dažreiz pietrūkst... kā man patīk izklaidēties ar viņu? Aiziet kaut kur, piem.uz filmu, pastaigāt dabā, da jebkur, bet tikai 2-tā. bet viņam bieži vien ir skumji 2-tā. No otras puses, ar draugiem viņš katru dienu tiekas, bet tā, darba darīšanās, kā saka. Bet kompānijās retāk, jo man izdevās ierunāt viņu bieži netikties. bet pati saprotu, ka robežas vilkt ir stulbi... Vienīgā cerība, ka varbūt kas mainīsies ar gadiem, viņam tgd 22, varbūt līdz ar gadiem parādīsies citas vērtības...

Paga.. sanāk.. viņš iet un izklaidējas kompānijās bez Tevis?

tā kā parasti cilvēkam ir mazliet vairāk par 1 interesi/hobiju, tad, manuprāt, vislabāk ir ja ir kādas kopīgas intereses un kādas arī atšķirīgas.atpūsties vienam nav nekas slikts, ja vien tiek ieplānots laiks arī kopīgai laika pavadīšanai.

Man patīk tusiņi un skaļas kompānijas, viņam mājās un kompis. Viss ir super ja abi apzinās ,kas kuram nepieciešams un ir gatavi pieņemt otru.
Tā kā mums tagad ir mazs cilvēciņš, tad manas intereses un izklaides ir ļoti ierobežotas. Vispār, man šķiet,ka pretpoliem ir foršāk viņi viens otru papildina un piebremzē.

cormeum, viņš mani aicina piebiedroties viņu "pasēdēšanām", dažas reizes biju aizgājusi, bet vairāk negribu... nepatīk ne cilvēki tur, ne dzerstīšanās. Es vairāk romantiķe esmu, bet viņam lielāka tieksme sēdēt datorā un tieksme būt kompānijās. Lūk tā..

Domāju ka viens no labas kopdzīves nosacījumiem ir vēlēšanās kopā pavadīt laiku. Labi būtu, ja pakāpeniski visas ņemšanās ar draugiem nomainītu ar attiecībām savā ģimenē.

šim piekrītu, pretējā gadījumā ir daudz domstarpību un nesaskaņu, kā arī pārdzīvojumu, kas agri vai vēlu ne pie kā laba nenoved.

Man jau liekas ka tas ir ļoti svarīgi ja ir kopīgas intereses. Biju ar pretpolu attiecībās, jā viss bija labi, līdz vienam mirklim un pēc tam kopīgu valodu nebijām spējīgi vairs atrast. Pašreizējās attiecībās mēs esam ļoti līdzīgi un tas ir labi jo sapratne mums vienal par otra jūtām ir daudz labāka, un nāk daudz vienkāršāk.

Tavā gadījumā, jāmeiģina atrast kompromisi lai puisis varētu ar tevi vairāk laika pavadīt kopā, kaut vai abi kopā aizbraucat pastaigāties gar jūru vai uz kino, vai teātri. Nu tam nav nozīmes kur, galvenais ka divatā. Bet vajag ar iemācīties piekāpties, tev kaut ar nepatīk viņa kompānijas, atsevišķu reizi tomēr var jau ar piebiedroties viņiem, it īpaši ja draugs piedāvā. Un tad ar būs vieglāk varbūt pielauzt viņu ar tevi pavadīt laiku divatā. Par to sēdēšanu pie datora, nu jā, tā ir problēma, bet varbūt to var kaut kā izmantot labvēlīgi, piemēram iegādājaties xbox un tad spēlējat ko kopā, vai ar ja draugam tiešām negribas nekur baigi braukt un staigāt, tad jau var arī mājās uz grīdas uztaisīt muļķīgu pikniku ar šampānieti

Lai nu kā, diemžēl mana bijušā pierezē bija mazliet līdzīgi, un kā jau teicu, kopīgu valodu neatradām, es meiģināju, bet kā nebija tā nebija, diemžēl intereses par dažādu bija.

Visskumjāk ir tad, ja vienmēr iepatīkas / iemīlies pretpolos. Man tā ir. Vienmēr šausmīgi iepatīkas tie, kuri ir pilnīgi citādāki nekā es, pilnīgi pretēji. Nezinu, kāpēc tā, varbūt kaut kāds lielāks azarts, interesantāk. Bet man tas riebjas, jo vienmēr īsti attiecības ar pretpoliem nesanāk izveidot tieši atšķirīgo dzīvju dēļ. Un pret tiem, kas līdzīgāki man, vienkārši neveidojas tādas jūtas. Skumji.
Domāju, ka, ja tomēr ir šādas attiecības, kompromiss ir dikti svarīga lieta. Noteikti jābūt arī vismaz kaut dažām lietām, interesēm, kas abiem kopīgas, citādāk sarežģīti un nez, vai ir vērts.

Piekrītu A-komandai, ka ir jābūt gan kopīgām interesēm, gan atšķirīgām. Pretpoli pievelkas tāpēc, ka abiem sākumā gribas iepazīt vienam otru un atklāt ko jaunu. Kad nekādu kopīgu lietu viņi neatrod, tad arī sākas nesaskaņas. Vienādiem atkal ar laiku sāk palikt garlaicīgi, jo otrs tak ir tāds pats kā tu. Man ar mīļumu ir daudz kā kopīga, mums ir kopīgi hobiji, viņš ar mani var dalīties savās izklaidēs, gaumes mums ir līdzīgas un mēs viens otru papildinām. Bet ja sākam pagurt viens no otra, tad es nebaidos viņu aizsūtīt uz garāžu iedzert alu ar draugiem, bet es pa to laiku veltu brīdi sev. Iepriekšējās attiecības arī man ilgi nevilkās, jo satikos ar pretpolu. Nu kas tur par saticību, ja katram ir diametrāli pretējas domas par pilnīgi visām lietām...

pretpoli ir labi tiktal, kamer abus viss apmierina.
vel jau variants-gaidit kamer iztusesies, bet tas ir nedrosi.