Nespļauj akā, no kuras pēc tam jādzer.

Jā es vienmēr piedomāju, kā izturos pret cilvekiem, jo daudzas reizes pierādijies dzīvē, ka viss sliktais atgriežas.
Bet daudzi mūsdienās viens pret otru neizturas labi.

gluži tā nav bijis, bet esmu šad tad sevi pieķērusi pie domas, ka nevērīgi izturos pret tiem, kas man ir labu darījuši. Reizēm esmu neomā, un tad ne ar vienu negribas runāt, vai kaut ko uzburkšķu, bet tai pat laikā saprotu, ka piemēram, pret mammu tā nedrīkst. Ja esmu neomā, tā arī jāsaka, nevis jāpūčojas un jāatstāj mamma neizpratnē un ar sabojātu garastāvokli.

man ta nav bijis, bet es tiesi vakar nodomaju ko lidzigu(negribeju celt augsa tapec diskusiju). proti, man klase bija tada meitene (baiga estete), kura visiem baza seja kadu vizualu nepilnibu, piemeram, liekais svars, nestiligas drebes utt. lieki laikam teikt, ka tagad pati ir precejusies ar resnu un neglitu(pec sejas) virieti...toties bagats. neticesu, ka vina iemilejas vina skaistaja dvesele vai pati ir mainijusies pa visiem 100...

Man laikam tā ir diezgan bieži, bet mainītās lomās, kad cilvēki uz ielas, sabiedriskās vietās, veikalos izturas pret mani nelaipni, ar kāda veida nicinājumu es pasmaidu un domāju, žēl, ka cilvēki nepadomā, ka viņiem var nākties kādreiz lūgt palīdzību man. Dots devējam atdodas. Vienmēr!

Nē, man nepatīk slikti izturēties pret cilvēkiem, nepatīk tā sajūta ap sevi.

Bet pamatskolā pabojāju diezgan savu karmu, kad esot ''krutās" statusā darīju pretīgas lietas..apcēlu, apsmēju citus. Tagad pēc daudziem gadiem biju to azimirsusi līdz satiku bijušo klasesbiedreni. Man bija tāds prieks viņu satikt, jo sen nevienu nebiju redzējusi no skolas, bet pretēji manam priekam, viņas acīs bija man neizprotams aizvainojums. Mēs aprunājāmies un viņa man pastāstīja cik ilgi un grūti viņai nācās cīnīties ar kompleksiem un manas apsmiešanas atstātām pēdām. Un man palika tik pretīgi ap sevi, jo es taču pat to neatcerējos! Izrunājāmies, es atvainojos, tagad mēs diezgan labi satiekam, vienmēr varam parunāt tā pa dvēselisko. Nav tā bijis, ka man no tiem cilvēkiem kaut ko vajadzētu, bet tāpat pretīgi. Jau sen ir doma tādiem uzrakstīt, apjautāties kā iet un atvainoties, ka biju tāda maita. Vienīgais tas bija tik sen, ka viņi toč visi padomās, ka man nav pilna palodze :-D un gan jau priecāsies par to :-D

Jā, esmu bijusi šādā situācijā. Vispār diezgan līdzīgā.
Arī man galvā ienāk doma par to,ka tādā situācijā un vienīgie,kas var palīdzēt ir cilvēki,kas pirms laika bija tik slikti un tādi un šitādi.
Nu neko, es vien pasmeju..
Dzīvē tā notiek.
Es necenšos ar kādu lēkties un protu atvainoties, tāpēc pašlaik nav man "naidnieku".