Vientulība.

Nu jā :D

Es kādreiz bieži tā jutos, kaut kāda vientulības un tukšuma sajūta, kaut gan blakus ir mīļie cilvēki. Tagad tā padomājot... sen neesmu tā jutusies, jo vienkārši man tādām domām neatliek laiks, jo mana ikdiena ir noslogota. To es arī iesaku, pilnveidot sevi un atrast visādas aktivitātes, tad arī tādām domām nebūs īsti laika.

Man ir otrā pusīte,ģimene,draugi,bet es tāpat visu dzīvi jūtos vientuļa. Varētu teikt,ka es pat to izbaudu. Visu laiku ir iekšējās ilgas pēc kkā,skumjas utml un bez tā vairāk nemaz nemāku dzīvot. Nu tā kā pusaudžu vecumā :D. Tad kad ir moraļņiks hroniskais ir arī iedvesma kko radīt. Zīmēt,rakstīt...varbūt manā gadijumā tas tāds mākslinieka sindroms...