Dzeramnaudas regulāri sāku atstāt tikai kad pati sāku strādāt apkalpošanas sfērā. Atstāju vidēji 10-20% gandrīz vienmēr, un tā kā ārpus mājām neēdu bieži, man tas pa maciņu nesit.
Neko neatstāšu, ja viesmīlis šķiet nelaipns, ilgi jāgaida rēķins (saprotu, ka ēdiens nav atkarīgs no viesmīļa), ir nekopts, un darbs, ko viņš dara viņam acīmredzami nepatīk nu nemaz. Nekādā gadījumā neatstāšu arī tad, ja būšu pamanījusi, ka viesmīlis vai bārmenis glāzi aiztiek aiz augšējās maliņas, kur dzerot skaras manas lūpas.
Atstāšu vairāk, ja viesmīlis ir priecīgs, varbūt pajokojas, daudz smaida, spēj atbildēt uz maniem jautājumiem, kaut ko ieteikt, strādā ātri un piedāvās man 2. dzērienu vai saldo. Ne tāpēc, ka es to saldo vēlētos, bet gan tāpēc, ka uzņēmumos, kur šī piedāvāšana ir noteikums, viesmīlim tas ir kā zobu sāpes.
Bārmenim atstāju, ja redzu, ka seko līdzi tam, kā veidojas rinda pie bāra letes, strādā ātri, nelej par maz, runājas, smaida un izbauda savu darbu, ja kokteili cenšas noformēt glīti, pat ja jāsteidzas un ja saprot, ko nozīmē ideāla pinte alus.