kāpēc pēc šķiršanās vēl jāzvana?

varbut sak nozhelot ??? virieshiem ar ir juutas tomer :D varbut driz rapos atpakalj pie Tevis... nez... ne tikai sievietem gruti paarraut saites.... varbut pieradums... nezinu ... mes nevaram iejusties vinju aadaa :D

Varbūt grib paturēt saitītē tevi?
Varbūt pats pārdzīvo un grib parunāties tapēc.

Nezinu, kāpēc viņš tā dara, bet varbūt vienkārši neatbildi?

Ja negribi runāt vai sarunas dēļ jūties slikti, tad vienkārši neatbildi. Vai nobloķē viņa numuru, lai nemaz tie zvani neienāk.

Pff, necel klausuli, neatbildi uz sms un viss.

neatbildi un nobloķē numuru. Te jau ož pēc patmīlas un egoisma no viņa puses - paildzināt tavas sāpes, īpaši, ja šķiršanās notikusi viņa dēļ. Otrs variants - viņš tevi tur rezervē, ja nu pārdomās vai kļūs pārāk vientuļi. Nepazemojies.

Pārbauda vai vēl ir kur skriet.

Piekrītu Aloe, ignorē viņu. Dzīve turpinās! ;)

Ir taču grūti tā vienā dienā visu nogriezt kā ar nazi un pieņemt, ka šis cilvēks tagad ir svešs. Ja atskatos uz savu pagātni, tad ar saviem ex es arī kādu laiku pēc šķiršanās vēl turpināju sazināties, viņi gan bija tie, kas interesējās par mani, tīri tā civēcīgi - vai man viss labi, kā iet utt. Jo nešķīrāmies ar naidu, bet izrunājot un saprotot, kāpēc tomēr nekas nesanāks.
Bet tā tas bija MAN, ja TU jūties pēc tām sarunām slikti, tad protams, izvēlies neatbildēt un sevi pasaudzēt.

Nobloķē numuru. Nafig sevi lieki sāpināt?

Manuprāt, viņam ir jūtas pret Tevi vienkārši. Kad mani draugs pameta līdzīga iemesla dēļ, pats man rakstīja, gribēja satikt utt. Un tā arī bija, jūtas nebija pazudušas, pēc neilga laika sagājām atpakaļ kopā.

Ir tādi cilvēki, kuri nevēlas, lai viņus aizmirst patmīlības un egoistiskas nepieciešamības dēļ. Pasaudzē sevi un neatbildi uz viņa centieniem kontaktēties. Ļauj sev izsāpēt un sadziedēt sāpi! Izturību!

Ceļot telefonu, Tu pati nodarbojies ar mazohismu. Es ieteiktu- necel un viss!
Varbūt ir tā, ka īsti viņam Tevi nevajag, bet pavisam atlaist arī negrib. Ja nu kas, lai ir kur atgriezties.
Man ir tāpat bijis. Es nobloķēju numuru, izmetu no visiem soc. tīkliem, lai atšujās. Un palika vieglāk.

Tu viņam esi svarīga, tāpēc izjūt vainas apziņu, ka ir tevi sāpinājis. Tad nu tagad glauda savu ego, cenšoties padarīt tev šo procesu mazāk sāpīgu, palaist tevi vaļā vieglāk - nu, vismaz viņš tā domā. Pati esmu tā darījusi.
Necel, izdzēs/bloķē numuru. Kad svaigā sāpe pāries, tad varēsiet kontaktēties.

Uzskatu kā vairums šeit, neatbildi uz viņa centieniem ar tevi sazināties.
Var jau būt, ka lieliskam vīrietim rūp tava dzīve pēc šķiršanās, taču vairāk sliecos domāt, ka viņš tevi vēlas turēt īsā pavadā, lai būtu kur pieskriet, laiku pa laikam.

Es vienkārši neceltu klausuli, neatbildētu uz sms un ja tā nevarētu atšūties, tad tiešām bloķētu nr.

Man ir bijusi identiska situācija. Ar laiku vairs nespēju tā, pārtraucu visus kontaktus un nobloķēju nr. Palika vieglāk.
Pēc ilgāka laika atkal viņš uzradās manā dzīvē, bet tas jau ir cits stāsts...

ir táda lieta - necelt telefonu/izslégt telefonu/blokét vinja numuru. kur ir probléma? teví, jo tu vél ceri uz kaut ko

Ir tādi cilvēki, kuri nevēlas, lai viņus aizmirst patmīlības un egoistiskas nepieciešamības dēļ.

Esmu bijusi, (vai joprojām esmu) šāda tipa cilvēks :$
Ja pati apzinies, ka Tev vieglāk nepaliek no runāšanas ar viņu, tad ignorē.. Viņam tas nepatiks un varbūt pat sāpēs, bet lai jau, ir arī viņš pelnījis izjust kaut daļu no tā ko Tu jūti. Pamēģini kaut reizi neatbildēt uz zvanu. Apzinies, ka būs citi puiši, baudi atkal brīvību, atpūties un patrako. Gan jau Tev ir bijušas attiecības, skaties pēc pieerdzes, ka visma var tikt pāri un dzīvot tālāk! :)

Protams, ka problēma ir arī manī, jo ceru, ka kas mainīsies. Gribu gan satikt, gan runāt ar viņu. Aizvakar izdarīju muļķību, viņš gribēja satikt mani, izrunāties. Atļāvu atbraukt. Raudāju gan es, gan viņš. Lūdza piedošanu. Uuun..palika pa nakti, bija ļoti, ļoti mīļš. No rīta atkal teicu - lūdzu, lūdzu nezvani, jo zini, ka es nespēju tev atteikt, tad vismaz cieni manas vēlmes un nezvani.
Un protams, kā vakars, tā atkal zvana. Runā un izturas tā, kā nekas nebūtu noticis, kā būtu kopā. Saka, ka grib ar mani kontaktēties, būt mīļš, ilgojas pēc manis. Ari tai vakarā daudzas reizes izteicās par kaut kādām kopīgi darāmām lietām nākotnē. Kad jautāju - cik ilgi tu plāno šo visu turpināt, ko gribi panākt, īsti neko neatbild. Un vakar vēl izteicās pavisam dīvaini - esot domājis, ka, ja ar viņu kas slikts notiktu, es būtu pirmais cilvēks, kam viņš gribētu zvanīt.
Nu tad wtf? Es nesaprotu. Kā var ilgoties, būt kaut kādas jūtas, bet īsti nebūt jūtas tādas, lai būtu kopā?

Man ir bijusi ļoti līdzīga situācija un tā ilga pat 2 mēnešus. Arī zvanīja, rakstīja, gribēja tikties, dāvināja vēl dāvanu dzimšanas dienā... Man bija grūti to pārdzīvot.
Pēc tā visa radās 1 secinājums - tā bija viņa vainas apziņa, kas lika viņam par mani interesēties, jo pats pēc dabas ir jūtīgs cilvēks un nekad nevienu tā nebija sāpinājis.