Esmu ļoti dusmīga, ka bija jāatceļ 1mais treniņš saraudāto acu un zilo riņķu dēļ. Jā, miljoniem gaužas asaras bija vīrieša dēļ, šoreiz tēva. Vismaz daudz kas tika pateikts,kas sen bija jāpasaka. Diemžēl vai par laimi, pārējais vairs nekad netiks izrunāts. Mamma tā kretīna dēļ raudāja daudzus gadus, es būšu stiprāka..viņš nav pelnījis vēl meitas asaras. Nākamais treniņš tikai 3dien, un mana lielā apņēmība sākt sportot no 1. marta nepiepildīsies. Vakarpusē vēl jāiet ciemos, bet ir tāds bezspēks, rūgtums sirdī un dusmas reizē, ka neko negribas. Un tas viss tā necilvēka dēļ. :/