Iespējams, ka problēma šeit dažām liksies muļķīga, bet attiecībās tāds strīds, kur neviens nevēlas piekāpties ir ļoti nopietns.
Tātad. Mums mājās ir mazs zīdainis, kurš vēl nerāpo, bet līdz tam nav tālu. Un ir suns(dzīvo jau 4. gadu pie mums). Un te nu ir tā problēma. Kopš mājās ir bērns, viņš ir ļoti greizsirdīgs, jūtas apbižots. Ko viņš dara? Kolīdz es ar ratiņiem izeju ārā, un neņemu viņu līdz(man ir neērti ar vienu roku stumt ratus, ar otru suni vest, kurš nav no tiem paklausīgākajiem, velk siksnu)...tā demolē māju. Atnākot no pastaigas, man ir jāvāc labākajā gadījumā mīzeli, bet sliktākajā viņš ir kaut ko sagrauzis. Viņš plēš visu-bērnu pamperus, atkritumu maisu, durvis grauž utt. Es to visu savācu. Dārgais atnāk mājās, un atliek tik viņu izvest ārā. Ar to viss beidzas. Viņš neredz manu ikdienu, neredz to cik grūti ir ar to suni. Mazā guļ, šis sāk riet, bērns augšā. Visur spalvas. Es nestādos priekšā kā būs iespējams bērnam rāpot pa tādu grīdu. Kaut mazgāju katru dienu, viss ar spalvām. Tas nav viss, ir vēl n tās problēmas ar dzīvieku, bet es šeit neizplūdīšu.
Problēma ir tajā, ka vīrs nevēlas suni atdot uz laukiem manai mammai. Es ar suni nevaru šeit dzīvot. Man fiziski un emocionāli tā ir pārāk smaga nasta. Ko iesākt šādā situācijā, kad katrs palagu velk uz savu pusi un nevēlas piekāpties...