Man gan pašai dzīvnieku nav, bet par saviem saucu tos, kas ir maniem vecākiem laukos.
Tad nu sākšu atrādīt: vilcene Brenda
Viņai ļoti patīk nest ārā no malkasšķūņa pagales un bakstīt ar tām mums kājā, vedināt spēlēties. Kad gribam atņemt, nedod un sāk koķetēt. Te kadrs, kad atkal negrib atdot pagali:
Te tikšanās ar kaķi (tas vēl iepriekšējais, nu jau viņa vairs nav), abi ļoti plēsās, bieži bija rūkšana un dzenāšana pa pagalmu.
Te vienkārši cēla sēdēšana:
Brenda vispār ir ļoti jauka un mierīga pret savējiem, nikna pret svešiem.
Un tad vēl ir kaķene Ziba, 6 mēneši. Nu tas pagaidām ir traks radījums, visur lien, spēlējas ar maisiņiem un visu, kas čaukst, lien puķupodos, kašņā ārā zemi, karājas aizkaros, bet vispār arī ļoti maigas dvēseles, jo katru reizi, kad palieku laukos pa nakti, nāk no rīta pie manis bučoties un skaļi murrā vienmēr, kad viņai pievēršos.
Ā, un vēl daži saka, ka mēs ar Zibu esam līdzīgas, jo abas slaikas un lielām, zaļām acīm :D
