Veezis

Leld, izturibu tev :* Par to teiksanu, it ka jau labak butu, kA cilveks zin, ka dzvot palicis maz. Varbut kkas nepasacits ir, vai vina pirms aiziesanas velas kko izdarit, redzet, dzirdet utt. Tas tacu ir tik svarigi. Bet no otras puses, var but sapigi un dazreiz ir labak nezinat. Viss ir atkarigs no cilveks. Loti zel.

Esmu tam gājusi caur 2reiz viens bija mans vectēvs otrs kaimiņš, bet abas reizes grūtas.
Opim kad atklāja vēzi bija jau pēdēja stadijā, slimnīcas attieksmi nemaz nekomentēšu. Bet vismaz viens arsts iedeva vēl pusgadu ko pavadīt kopā ar mīļajiem. Arsti pat nedeva tik ilgu laiku, bet mums paveicās.
Mūsu gadījumā opis tik nojauta par savu slimību, jo mēs neteicām, lai viņam nav vēl grūtāk nekā jau bija.

Paldies, visaam par staastiem un ierosinaajumiem!
Es neesmu vieniigaa leemeeja, kaa jau te mineeju. Es protams varu ierosinaat so teemu veelreiz pacelt, redzees ko teiks.
Un par tiem radiem, radi visi vinai buus apkaart, ir jau pieteikusies kursh kad naaks un taa taalaak. Mums maasinja ir radiniece vinas, naaks apraudziit, saspriceet kad vajadzees utml. lietas dariit.
Es ticu,ka vina apzinaas,ka labi jau nav. Ja vina man personiigi pajautaatu, vai vinai ir iespeejama shaada diagnoze,es nemelotu, es godiidiigi atbildeetu. Par cik vina man neko tadu nejautaa, es vinai neko nesaku.
Vina meegjina pati buut pozitiivaaka.

Lelde, vispirms jāsaka - izturību tev, jo redzēt, kā no dzīves izkūp kāds mīļais cilvēks, ir briesmīgi, lai neteiktu vairāk.
otrām kārtām, man gan iešāvās prātā ideja par to, kā jūs viņai varat izdarīt ļoti daudz laba, lai viņa par šo diagnozi neuzzinātu.. pavisam vienkārši! ja nu tev jau ir zināmi kundzes labie draugi, paziņas, jebkuri cilvēki ,kas viņas dzīvē nesuši pozitīvismu un lieliskas atmiņas, uzaicini ciemos.. pa vienam, gandrīz katru dienu.. visus, visus, kas ir mīļi un tuvi! šiem cilvēkiem ieteiktu paziņot diagnozi, lai arī viņi saprot, ka tās ir atvadas, bet piekodināt, lai nāk mājās ar enerģijas un prieka dvesmu, nekā savādāk. saproti, šādi tu liksi tām sāpēm remdēties.. nāks pozitīvisms, smaids, atmiņas, viss, kas liek priecāties un sāpēs mazāk.. ja nav šo cilvēku un lietu, tad ir grūtāk to pēdējo dzīves mirkli izbaudīt. Lai cilvēki nāk ciemos un uzmundrina kundzīti, viņa jutīsies mīlēta un svarīga jums visiem, manuprāt, tas ir vislabākais, ko jūs variet viņai dot. nekas neaizstās tās emocijas un nekas nebūs iedarbīgāks.. ja nav cilvēki zināmi, sarunu gaitā varbūt kaut kā izvilini, bet, ja viņai pēkšņi jautājums, kāpēc visi ciemos brauc, paskaidro, ka vēlies vairot pozitīvismu un redzēt viņu priecīgu! :)

man ar tuvu cilvēku arī tā bija, teikšu atklāti, ar vecmammu. tas bija tik sāpīgi, jo arī viņa bija sprigana,skraidīja,stādīja puķes,vārīja zaptes,brauca ar ričuku un labāku vecmammu nevarēju iedomāties. ļoti labi zinu kā jūties, arī viņai bija tas pats aizkuņģa dziedzera vēzis.. un to atklāja tikai beigu stadijā. Šogad būs pagājuši 5 gadi,sāp vel aiz vien. Ā un neteicām arī,viņa vis laik domāja kā ies atkal,kko darīs u.t.t
Novēlu tev spēku un izturību!

Man liekas, ka cilvekam ir tiesibas zinat, varbut vinai vel ir kas darams, kas sakams, kas kartojams? Protams, butu ideali vinu no diagnozes atklasanas pasaragat, bet no otras puses, varbut tiesam cilveks grib pienacigi atvadities?

Aizkuņģa dziedzera vēzi sauc par 'kluso nāvi'. Diemžēl tas ir tik agresīvs, ka nav ārstējams, kur nu vēl metastazējies. Mēneša prognoze jau ir liela.Diemžēl, bet , runājot par diagnozes neteikšanu, viņa būtu tiesīga jūs iesūdzēt tiesā un ārstējošo ārstu atstāt bez iespējām praktizēt, jo atbilstoši pacienta tiesību likumam - diagnozi ir tiesīgs uzzināt tikai pacients, ja vien viņš ir pie samaņas un daudz maz apziņas, attiecīgi radinieki drīkst uzzināt to tikai pacienta klātbūtnē sarunā ar ārstu vai no paša pacienta. Briesmīgi izrīkoties tā ar cilvēku, slēpjot no viņa faktus, kas būtībā pat ir tikai un vienīgi viņa darīšana, ar kuru pašam morāli jāsadzīvo, nevis neizpratnē jādzīvo - no kā man ir tik lielas ciešanas.

Interesanti,kā cilvēks mēneša laikā mokoties jau sāpēs, var vel uz tiesu aizsperties, tas tak prāta viņam nenāk.
Un galu galā, jebkura ģimenē taču jūt, grib,lai saka vai nē un jebkurš slimnieks var uzjautāt-kas man kaiš. Pateikt,ka grib zināt.
Nonākiet vispirms paši šajā situācijā un tad gudri māciet (kas nav novēlējums, jo tā ir elle zemes virsū, bet reāli kaitinoši tas gan ir).

Šāda situācija ir bijusi gan klīniski ar svešiem cilvēkiem, gan ģimenē - tieši ar šo pašu audzēja veidu un arī citiem. Jebkurā gadījumā palieku pie pacientu tiesību ievērošanas principa. Tiesa - tas tā tīri piemēram par jebkuru saslimšanu,kas tiek izstāstīta pirmajam ne pašam pacientam, bet kādam citam ''piederīgajam''. Protams, vēlu izturību radiniekiem, bet šeit būtu jāsaprot, ka primāri nav žēlot sevi, bet maksimāli dot spēku un labas sajūtas slimniekam. Viņam šis ir pēdējais posms šai pusē, viņam ir tiesības atvadīties, izteikt pēdējās vēlēšanās, izrunāties utt., šis nav laiks,kad žēlot piederīgos, jo tas ir ļoti egoistiski no piederīgo puses. Cilvēks vēl ir dzīvs, vēl ir iespēja koncentrēties uz viņu.

Pirms (jau vāirāk kā) 3 gadiem tieši aizkuņģa vēža dēļ esmu pazaudējusi savu vienīgo tuvo cilvēku - savu mammu ...
Grūti pateikt, vai es teiktu mammai viņas diagnozi (ja viņa to nezinātu), nezinu ... tomēr uzskatu, lai cilvēks aiziet mierīgi (ja tā to var vispār nosaukt), nevis zinot šo briesmīgo patiesību ....

Eljusis, nesapratu Tavu tekstu par piederīgo žēlošanu, neiet kopā ar Tavu tekstu par varītēm patekt cilvēkam pat,ja negrib zināt (jo ārstam jādodas pie viņa sakumā ķip). Es jau minēju,ka šajā laikā jādomā tikai par slimnieku un vienīgi.
Un tā ir tikai viņa paša izvēle - uzzināt vai nē. Ja gribēs zināt, pajautās un pateiks,ka grib, ja tuvie jūt,ka negrib, tad nevajag bāzties virsū. Es esmu redzejusi,kas notiek,kad ārsts pasaka vispirms slimniekam, neparunājot ar tuvajiem.. nu paldies.

Kas tas vispār par sviestu neteikt? Nopietni? Nāve - tas ir vissvarīgākais brīdis cilvēka dzīvē, tas ir galvenais gala eksāmens, kas jānokārto pareizi. Ir tik svarīgi sagatavoties šim brīdim.

Izturību!Tiešām žēl.Man vecvecmamma aizgāja ar kunģa vēzi un vectēvs ar plaušu vēzi.Jāsaka,ka abi aizgāja salīdzinoši mierīgi.Oma laikam pat nenojauta,ka tovakar mirs,viņai bija jābrauc nākošā dienā uz kārtējo starošanu,bija atnākusi mana mamma,viņa viņu komandēja,ko kur nolikt,ko ielikt somā un vienkārši tā runājot aizmiga,uz plīts vēl stāvēja uzvārītas vakariņas...Ai...negribās pat par to domāt,kamols uzreiz kaklā iesprūst.

Vectēvs aizgāja tiešām ātri,atklāja iekapsulējušos vēzi,nākošajā reizē tas jau bija sācis izlaist metastāzes un izrādījās,ka ir plakanšūnu,kas ir agresīvākais un kopš tās diagnozes uzstādīšanas dienas aizgāja tiešām ātri.Atceros,ka pēdējo nedēļu bija tāds ļoti kluss,un mierīgs,neko īsti neēda,nedarīja,dienu pirms palika slikti viņš visu dienu nosdēja virtuvē pie galda,gājām abas ar omi uz pilsētu iepirkties no rīta viņš tur sēdēja,atnāca pēc 4 stundām un viņš tur bija vēl aizvien,esot sēdējis visu laiku.Nākošajā diena sāka smakt,atceros,ka atvēru viņa istabas durvis un..nu es neaprakstīšos to kā tas izskatās,nav būtiski,domāju,ka visas saprot,ka skats nav patīkams.Man tikai žēl,ka mēs tā arī neizrunājāmies,jo mūsu abu attiecības nebija nekādas labās.Lai nu kā ātrie atbrauca sašpricēja viņu un vēl vienu dienu viņš nodzīvoja it kā normāli.Nākošajā diena palūdza,lai atnes viņam ūdeni,padzērās un kamēr ome nesa uz virtuvi krūzi viņš nomira.Viņa atnāca un viņš tur tupēja uz ceļiem sakņupis,izskatījies,ka bijis nokritis ceļos lūgt Dievu un izdzisis.

Domāju, ka sieviete tāpat jūt, ka nav labi. Manuprāt, šādos gadījumos cilvēks zemapziņā zina, ka kaut kas nav labi. Es nezinu- pareizāk ir teikt vai neteikt. Esi stipra, esi kopā, pasaki visu, kamēr ir laiks... un aizlūdz par viņu. Noskaiti lūgšanu, lai Tas augstākais parūpējas kā te uz zemes, tā tālākajos ceļos.

Ai, smaga tēma...
Man tētis šādi aizgāja - uzzināja diagnozi un mēneša laikā sabruka. No vienas puses labi, ka viss tik ātri beidzās, ka nebija mocīšanās gadu garumā, bet no otras tas ir neaptverami un drausmīgi..
Drausmīga dillema teikt vai neteikt.. Izturību jums!

Manam vīra tēvam ir vēzis, turklāt arī agresīvais... asins. Dakteri solīja knapi mēnesi. Vīra tēvam rit jau 6 gads , mirt netaisās un mēs visi par viņu priecājamies. Savu diagnozi viņš nezināja, tieši tā iemesla dēļ, ka atklājot šo baismo slimību, viņš sabruktu. Psiholoģiski nebūtu gatavs cīnīties. Tagad situācija ir cita, nu jau kādu laiku savu diagnozi zina un dara visu, lai būtu vēl labāk. Manuprāt šeit var tikai radinieki zināt kā darīt ir pareizi. (es sākumā biju sašutumā, ka neviens nesaka taisnību, bet redzot rezultātu tagad, vīram ir taisnība bijusi) Turpetīm mans vectēvs, aizgāja dikti ātri, jo zināja un sabruka ...

Sveika.
Man ļoti žēl,ka esi nonākusi šādā situācijā. Diemžēl esmu saskārusies ar šādu bēdu :( Mans vectētiņš mocijas ar vēzi ilgus gadus, pēdējos gadus nostaigāja dzeltens, neko needa, gulēja gultā, prāts strādāja, jokoja, taču diemžēl tā dzīvībiņa izgaisa mūsu acu priekšā.
Gribētu tevi kaut kādā veidā iepriecināt, taču vienīgais ko varu ieteikt, pavadi ar šo cilvēku pēc iespējas vairāk laika, jo manā gadījumā viņš dzīvoja Krievijā un es netiku pie viņa tik bieži kā gribējās, tāpat arī uz bērēm netiku, kad bija pagājušās bēres, viņš rādijās man sapņos (murgos), pati sevi nomocīju ar to visu, beigās saņēmos, aizbraucu uz Krieviju, noliku puķītes, pasēdēju pie kapiņa, padomāju labas domas, atvainojos viņam, paskaidroju visu un atgriežoties Latvijā, palika itkā vieglāk, jutu,ka esmu viņu atlaidusi, mugi vairs nerādās un nu ir tikai labas atmiņas.

DIO, vīra tēvam transplantācija neder?

Ja tava radiniece ir ticiiga, tad vinju vajadzetu aizvest uz baznicu svetdienaa, lai vinja varetu izsudzet un nozelot grekus :(

parasti pirms mirshanas cilvekiem tiek dots pedejais Slimnieku Sakraments kaa celjamaize muzhibaa.

Nesaprotu kas notiek, tagad katram otrajam ir vezis, nerunajot par jauniem cilveekiem.
Vinai tagad jau dod speecigas sprices, jo ir nogurums, darit jau vairs neko nevar, tikai ceret uz kadu briinumu, un galvenais, lai beidzas taas saapes vinai.
Ir kam nesaap, tie ir laimiigaakie cilveeki sajaa situaacijaa, tacu manai vecmaaminai ir saapes un jau tagad.
Es ticu,ka bus ok, bet ja nebuus ta ir augseejo speeku griba.
Pats galvenais, vina veel tic, ka zaales ko dodam paliidzees.
Vina ir ticiiga, vina cer un luudz katru mirkli. Jaaizdedz kaut bazzniica sveciite par vinu un vinas veseliibu,ieksejo mieru.