Man vispār uz šo jautājumu no citas puses gribas paskatīties.
Nevis no tās, kur puisis ir vai nav pelnījis otru iespēju, bet no tās, kur pašai jāizlemj, vai spēj dot viņam šādu iespēju? Tā kā autore te minēja, ka nespēj viņam vairs uzticēties, uzskatu, ka jautājums ar to pašu jau ir izsmelts. Ja nespēj uzticēties, tur nekas labs nevar sanākt. Te kāda gribēs iebilst, ka ar laiku tas var pāriet un viss būs labi. Nervus nav kur likt? Tie taču ir gadi, nevis dienas vai nedēļas. Un gadiem dzīvot aizdomās, katru sīkumu uzskatīt par krāpšanas pazīmi, vienmēr šaubīties, vai viņš tiešām pie draugiem skatās hokeju? Tā, pirmkārt, ir sevis spīdzināšana, otrkārt, arī otram tas nebūs viegli - vieni vienīgi kašķi par sīkumiem, nervu kamols mājās un domāšana visu dienu, par ko histērija būs šovakar. Kāds prieks no tādām attiecībām?
Kas attiecas uz to, vai puisis ir pelnījis otru iespēju... Varbūt ir, varbūt nē. 23 gadu vecumā vīrietis, lielākoties, vēl nav tik nobriedis, kā tā paša vecuma sieviete. Viņš, kā personība, vēl mainās, pie kam diezgan pamatīgi. Iespējams, ka puisis tiešām ir sapratis, ka ir sagāzis podus un izdarīto nožēlo no sirds. Iespējams, viņš tiešām ir gatavs piestrādāt pie tā, lai nekas tāds neatkārtotos. No otras puses, viņš pēc laiciņa var atkal pārdomāt. Tas nav tik viennozīmīgi.
Pašas taču esam devušas otru iespēju saviem bijušajiem, esam bijušas attiecībās ar visādiem brunču medniekiem, esam bijušas tās, ar kurām tiek krāpta kāda cita. Nu nav viss melnbalts.
Vienīgais veids, kā pareizi atbildēt uz jautājumu, vai šim gadījumam būs otra iespēja, ir ieklausīties sevī, ko saka tā balstiņa iekšā. Ja ir sajūta, ka esi gatava norīt to visu un dzīvot tā, itkā nekas tāds nebūtu bijis, atstājot to pagātnē kā vēstures faktu, nevis kā emocijas, tad jā - kāpēc ne? Bet, ja ir šaubas par to, ka izdarītais paliks pagātnē, nav vērts bendēt nervus.
2001
