Labi, teikšu kā ir - man beidzot līdz kliņķim un gribas kādu labu padomu.
Ar draugu sāku dzīvot kopā jau pirms diviem gadiem. Man bija 20, viņam 18, īsāk sakot, abi divi pirmoreiz dzīvojām ārpus vecāku ligzdiņām.
Pirmā dzīvesvieta bija komunālais dzīvoklis, kurā dzīvojām ar vēl vienu pāri. Viņi abi strādāja no mājām, un būtībā visu mājas soli apdarīja tikmēr, kamēr ar draugu bijām darbā. Mēs būtībā kārtojām un tīrījām tikai savu istabiņu.
Kad pārvācāmies paši uz savu dzīvokli, tad gan nācās saprast - draugs domā, ka mājasdarbi paši izdarās. Ja es gribu, lai dzīvoklis ir kārtībā, man vai nu jādara viss pašai (diemžēl saprātīgākais variants), vai nu arī vairākas stundas jābaksta draugu, lai viņš izsūc paklājus. Viņš tikai visu laiku atrunājas, ka tūlīt darīs, jāpabeidz skatīties raidījumu pa TV, jāpabeidz spēlīte datorā utt. utt. Beidzas viss vienmēr ar strīdu, jo es, redz, viņu neliekot mierā. Ar sakostiem zobiem izdara prasīto.
Kā man viņu pieradināt pie mājas darbiem? Esmu neskaitāmas reizes mēģinājusi par to runāt, tad viņš tāds saprotošs un "jā, es saprotu, ka tev ir grūti, es labošos", bet nākamajā dienā no tā visa čuš vien ir.
Kādos vēl veidos piedabūt draugu darīt mājas darbus? Viņš no mammas aprūpes ticis pie manis un laikam domā, ka viss ir tā, kā tam ir jābūt.
4628
