Arī mans svētdienas rīts ir iesācies ar jautājumu par Eirovīzijas finālistiem, un jāteic, ka, manuprāt, šī gada uzvarētājus noteica lielā mērā vidējā latvieša sindroms jeb "citur zāle zaļāka". Solists piemīlīgs ārzemnieks , un Latvijā citu valstu atkriteņi vienmēr ir aizgājuši uz urrrāā, piemēram, itāļu gans, kas Latvijā mantojis milzu uzmanību.
Jāteic, ka nav jau slikti tie ārzemju cilvēki (šoreiz runāju vispārinājuma formā, nevis par Eirovīzijas uzvarētājiem) - kā ierasts - laipni, smaidīgi, laimīgi, prieks uz tādiem skatīties nekā uz vidējo latvju rūgumpodu.
Ja paskatīsim kaut vai tepat cosmo, cik milzīgs nospiedošs vairākums lietotājvārdu ir angliskoti, "ārzemnikoti", tas, šķiet, arī kaut kādā mērā izskaidro Ārzemnieku uzvaru finālā, jo, laikam jau būt latvietim nav stilīgi, žēl.
Ja man būtu zelta zivtiņa, visas 3 vēlēšnās būtu par to, lai latviešu tautai ir augstāka pašapziņa un lenums par savu identitāti.
Es uz Eirovīziju būtu sūtījusi Oldzīti, jo kaut ko tādu, kas tieši raksturo mūs kā Latviju, mūsu tradīcijas un būtību (Olgas priekšnesums ļoti asociējās ar Dziesmu un deju svētkiem), vēl neesam sūtījuši. Ir bijuši gan tirliņi, gan profesionāļi, gan "Dziesma par laimi", bet nekas uzskatāmi latvisks. Olgai bija, žēl, ka netika, būtu kaut kas citādāks.
Bet tagad par visu labo - ārā ir svētdiena un fantastisks laiciņš, pieceļam savas pēcuses un ejam ārā ieelpot pilnu palušu laimes. Nu, dāmas, krūtis uz priekšu, dibenu atpakaļ, smaidu uz sejas - un aidā! ;)