Meitenes, skaita tikai sīknaudu, dzeju runā!
Pirmais dzejolis, kurš nāk prātā, ir Imanta Ziedoņa dzejolis, kurš sākas ar vārdiem :
"Vēl nav nekā
Tikai rītiem ir ceriņu garša
Un balta migla
Guļ ābeļu baltajos ziedos.
Es atstāšu visu, kas man te ir,
Jo tas nav galvenais.
Un tie, kas zina, kas ir ceļš -
Tie man piedos."
Vēl skaista ir Aleksandra Čaka dzeja (Miglā asaro logs, Liepas satumst) Austras Skujiņas dzejas, Valda Grēviņa dzejolis, kurā ir vārdi :
"Lapas lido, lapas skan
Vai tu jūti?
Vakars rokas apvij man
Kā tās lapas līst un skan."
Kaut kas no Andreja Eglīša/Viļa Plūdoņa patriotiskajām dzejām :
"Es Tēvu zemei noliecos
Par visām viņas mokām
Par dēliem kaujās kritušiem,
Par mīļās mātes rokām."
Bet es laikam izvēlētos Vizmas Belševicas dzejoli, kura vardus Imants Kalniņš ievijis dziesmā "Dūdieviņš"
"Dūdieviņ, Dūdieviņ, dod dūnas gaišumu
Vakara bēdām!
Visu manu rūgtumu dūkodams aizšūpo
Spārngalu vēdās!
Kā tava atspulga pārplaiksna ūdeņus,
Vilnājā zūdot,
Dūdiniek, pelēkais tārtiņ, mans Dūdieviņ,
Pagaisīs grūtums."