No vienas puses, esmu šausmās, ka šāds konflikts tik tālu eskalējis. Un, ka patiesībā kaut vai tā pati ES, kas līdz šim taču bija vedušas kkādas sarunas par Ukrainas uzņemšanu savienībā (bļā, cik viņiem tas būtu izdevīgi - visu to tirgu pārpludināt no Krievijas sev. Protams, šo to no nozarēm atstāt, šo to konkurences vārdā - iznīdēt) - neko nav darījušas vienkāršo cilvēku reālai aizsardzībai.
Ka pasaule noskatās, kā šie cilvēki tiek slaktēti. Ka vispār ir sagaidījuši brīdi līdz tam. "Naftu valstīs" visi dodas guns blazin' , bet te - sēž, gaida un "ai, cik traki."
No otras puses, esmu bijusi Ukrainā. Tur ir tāda nabadzība. Jā, došanās ES virzienā viņiem pavērtu tādas pašas iespējas kā mums savulaik. Bet arī tādas pašas problēmas. Jau tolaik vīra radiem tur stāstījām, lai nedzīvo tādās izlūzijās par ES.
Protams, galvenais jau ir jautājums par to, ka, teorētiski demokrātiskā valstī, viņiem būtu jābūt tiesībām pašiem par to lemt, spriest un diskutēt. Brīvi iziet ielās un kaut vai protestēt, netiekot apšautiem.
Vēl kāds moments - tik teritoriāli lielas valstis fiziski grūti, manuprāt, ir vadīt demokrātiski. Tur A kapitāli atšķiras no R, tāpat kā Z no D. Tāpēc ir jābūt lielai vienpersonas varai, bet nu, protams, prasītos tas zelta vidusceļš...