Kā jūs attiecaties pret to, ka par jums smejas? Nu tā atklāti sāk smieties par kautko ko darāt, kā izskatāties?Ja nespējat pasmieties līdzi?
Man ir problēma,ka esmu diezgan viegli ievainojama un mani tas satracina. Nezinu ko darīt. Bet tā, ka vienkārši vārās iekšā un nezinu kā atbrīvoties no šīm sajūtām.
Viss atkarīgs no tā, par ko tieši smejas. Es varu par sevi pazviegt kopā ar draugiem, ja kaut ko stulbu izdaru. Reku- aizvakar stabā ieskrēju, drukājot sms draudzenei :D Nosmējos līdz asarām, draugs gan mēgināja savaldīties.
Bet ja smejas par iedzimtām kaitēm vai vienkārši ikdienišķām lietām, tad piekrītu šim S80 viedoklim:
Tie nav draugi, ja smejas par slimību, tie ir morāli kropļi un es autores vietā viņiem tādus skaistus vārdus veltītu, ka viņi ar mani nekad nerunātu, bet pašiem būtu jāsmejās par manu jauko joku par viņiem.
Nelasīju gan visu diskusiju, bet maniem draugiem nedod ēst, bet dod apsmiet un pavilkt uz zoba, nemitīgi ironizējam cits par citu, izsakām piezīmes, izdomājam tizlus jokus, apceļam cits citu...no malas droši vien izskatās, ka esam nejūtīgi, netaktiski rupekļi, bet savā starpā zinam, ka tie, lai cik skarbi būtu, ir joki un nekas ļauns ar to nav domāts. Katrā ziņā ar humora izjūtu mums viss kārtībā :)
par mani arī dažreiz mēdz pasmieties. bet ir 2 lielas atšķirības- kad smejas tavi nelabvēļi, ar domu-aizskart, aizvainot un iedzīt kompleksā; bet 2.lieta-kad pasmejas tas cilvēks, kurš tevi mīl, piem., tēvs,brālis, mamma, puisis u.c. viņi to dara, lai paceltu garīgo bieži vien, vai tpt, ne no ļaunas sirds, bet dažkārt neaizdomājas, ka nejauši apvainoja smejoties, tāpēc uz šiem cilv. neturi ļaunu prātu! kad tev būs slikti, viņi atbalstīs tevi. galvenais - zini savus labvēļus un nelabvēļus...
Es nespētu nekad par sevi pasmieties, tāpēc to arī nedaru. Protams, varu pasmieties, ja pašai kaut kas, ko esmu izdarījusi liekas muļķīgs un smieklīgs, taču ja kāds smejas par manu izskatu vai kādām iedzimtām kaitēm, tad nekad nesmiešos līdzi tēlojot, ka mani tas neuztrauc. Nevienam nav tiesību smieties par otra izskatu/gaitu/problēmām utt., tāpēc neuzskatu, ka pareizā taktika vienmēr ir smieties līdzi parādot, ka tas taču ir tiešām smieklīgi un viņi var turpināt ņirgāties. Vienmēr esmu saglabājusi mieru un turpinājusi smējējus ignorēt, paturēdama prātā to, ka ar sevi apmierinātam, laimīgam cilvēkam nav iemesla ņirgāties par citiem.
Nu ja tiešām esi tik viegli ievainojama tad nesmejies kopā ar viņiem, bet pasmejies par viņiem pašiem. Neuzskatu, ka tā būtu laba lieta kādu apsmiet par to ko nevar izmainīt. :)
Varbūt tev nepieciešams atbalsts no kāda tuva cilvēka. Palūdz padomu viņam kā labāk sevi aizstāvēt. Jo ja tev nav reālā piemēra - tuva cilvēka kurš māk par sevi pastāvēt, tad tu nevari zināt kā to izdarīt - kā aizstāvēties.
Jo to nevar izlasīt. Tā ir sajūta kuru var nodot otrs cilvēks. Var jau pateikt dari to un dari šito. Bet tas nav tā, tas ir sajūtu līmenī radīt sienu pret nelabvēļiem. Tas ir acu skatiens, iekšējais spēks neļaut "kāpt uz galvas". sevis apzināšanās, ka tu esi kaut ko vērta.
jo būtībā, ja nerisināsi šo problēmu aizvainojums tikai augs un tu vnk jutīsies tikai sliktāk.
treniņš - vienmēr iet ar augsti paceltu galvu, taisnu muguru un staltu stāju. ja turēsies pie šādas gaitas domāju jutīsies labāk!
veiksmi :)
86
