Pirms gada gadījās,bet tas nebija Latvijā.
Savu glāzi vienmēr pieskatu un nekad neizlaižu pat no rokām.
Tajā naktī devāmies uz klubu,kur ļoti bieži gājām. Atceros,ka bija mazliet pirms pusnakts,paņēmu savu pirmo viskiju ar kolu no bārmeņa,iesāku dzert,devos pāri deju zālei pie dj,kurš labs draugs,mani tur jau gaidīja dzīvokļabiedrene,un nākamais - pamostos 10tos no rīta savā istabā. Jutos briesmīgi,šausmīgākās paģiras manā dzīvē un pilnīga bezfilma. Kājas un ceļi zilumos,plaukstas nobrāztas.
Uzreiz meklēju dzīvokļabiedreni,lai izjautātu,kas notika.
Viņa mani paglāba,jo esmu teikusi,ka ļoti slikti jūtos un gribu braukt mājās,tāpēc viņa sāka meklēt kādu,kas mūs aizvestu. Es jau biju pilnīgi nelietojama,nevarējusi nostāvēt kājās,runājusi galīgi neskaidri. Biju pie kluba kritusi,pie mājām,kāpjot no mašīnas,man istaba 2.stāvā un es pa kāpnēm esmu rāpojusi.
Priecājos,ka man viss beidzās labi,bet sajūta šausmīgu. Biju tik nikna,ka kāds vispār iedrošinās ko tādu izdarīt.
Tagad,kad ballējos,vienmēr turu plaukstu pāri glāzei,jo vēlāk draudzene stāstīja,ka redzējusi,kā meitene stāvēja un turēja glāzi pie sāniem,bet burzmā,vīrietis ejot garām,piebēra kaut ko klāt. Tad arī sapratu,ka man izdarīja tāpat.
Tā,ka meitenes-vienmēr uzmanīgi un neizlaižat glāzi no acīm,nepietiek tikai,ja sekojat,lai glāze netiktu 'padota' caur kāda cita rokām.