Cik daudz esam gatavas?

visdrīzāk robeža būtu tur, kur man nāktos mainīt savu pārliecību un principus. negribu cita dēļ mainīt savu būtību radikāli. pieļauju, ka arī kaut kādas reliģiskas lietas nebūtu man.

visdrīzāk robeža būtu tur, kur man nāktos mainīt savu pārliecību un principus

tieši tas, ko gribēju teikt. nekad nemainītu savu "es"! dzīvesvieta vai tamlīdzīgas lietas vairāk vai mazāk ir sīkumi.

Ja man būtu kas jāmaina pret savu gribu, tad es to noteikti nekad nedarītu, domāju, ka attiecībās tā jau ir pirmā kļūda- mainīties kāda cita dēļ, darīt lietas, kas neapmierina, lai tikai izpatiktu.
Iespējams, valsti arī nespētu mainīt..

Brīdī, kad es justu, ka sāku zudēt savu "es", ka manas intereses un sapņi aizvien paliek otrajā plānā un es sāku dzīvot viņa, nevis savu, dzīvi, man būtu STOP.

Dzīvesvietas, valsts maiņu - šo saskatītu tikai kā plusu, ja man nebūtu sūri grūti nopelnīts augsts amats, un ja runa būtu par pārcelšanos uz valsti ar augstāku dzīves līmeni, nevis, piemēram, no Luksemburgas pārcelties uz Rumāniju. Reliģijas maiņa arī ir plašs jēdziens- vai nu tikai kāzu dēļ jāpāriet uz kādu līdzīgu reliģiju, vai jāmaina uz ko pavisam priekš latvieša eksotisku, kam līdzi nāktu arī dzīvesveida maiņa sakarā ar to. Kļūt par parandžu nēsājošu musulmanieti ir kas tāds, ko atteiktos darīt, tā ir tā robeža priekš manis.

bet ķeksīša pēc kļūt par luterāni vai pareizticīgo- kāpēc ne.

Jo ilgāk esmu viena, jo egoistiskāka kļūstu. Šobrīd šķiet, ka nespētu mainīt neko no sava komforta - dzīvesvietas, darba, valsts. Arī nevienā reliģijā neievilkt. Izklausos pēc briesmīga cilvēka.

Nekad nemainītu savus reliģiskos uzskatus. Nespētu pamest darbu. Varbūt brauktu līdzi uz citu valsti,mainītu dzīvesvietu,bet tikai tad,ja būtu pārliecināta,ka,ja mani pēkšņi pamestu,tad es varētu pati izkulties no situācijas laukā.

Ja man būtu kas jāmaina pret savu gribu, tad es to noteikti nekad nedarītu, domāju, ka attiecībās tā jau ir pirmā kļūda- mainīties kāda cita dēļ, darīt lietas, kas neapmierina, lai tikai izpatiktu.

+++1


Varbūt valsti un dzīvesvietu būtu gatava mainīt, bet tikai tad, ja arī pati to vēlētos. Tikai vīrieša dēļ nemainītu arī tos. Savus principus, intereses, iekšējo būtību, karjeru, sapņus vīrieša dēļ neziedotu. Neesmu no tām, kas savu dzīvi un visu pakārto vīrietim, atsakoties no savām interesēm un savas dzīves..
Kompromisi kaut kādi, kuros abi ir apmierināti un situācija atrisināta, jā.

neviens vīrietis nav tā vērts, lai kaut ko stipri mainītu, jo bērni- lūk tie ir tie, kuru dēļ ir vērts iet caur uguni un ūdeni. Vīrieši nāk un iet, bērni paliek un kādi viņi izaugs ir tikai tavās rokās un to brīnumu sauc par audzināšanu.

Esmu loti pielaagojusies ,bet tas noteikti man ir naacis tikai par labu.

Manuprāt tā īsti tādas robežas nav. Katram būs iemesls kadēļ nē. Bet pa lielam dēļ tās mīlestības mēs neapzināti pielāgojamies. Ja runa iet par patiesu mīlestību, bet ja ir simpātijas tad ja mēs parădam savu ES un paliekam pie tā kad neko īpaši nevēlas neviens mainīt..

Forša tēma!
Mans uzskats ir līdzīgs jau te minētajam- savos uzskatos, principos, vērtībās es PRET SAVU GRIBU nepiekāptos. Cita lieta ir, ja mani pārliecina vai ja atrodam kompromisu.

Tad, kad biju attiecībās ar vienu puisi kopā, es biju gatava uz visu, biju gatava visu mest nost, darbu, dzīvokli un pārvākties pie viņa, jo man likās, ka viņš ir mans īstais, bet kad pār mani nāca šķiršanās, ko uzņēmu diezgan smagi, tad sapratu, ka ir jādomā ar galvu, lai arī ar kādu puisi esi kopā un no tā brīža es esmu uzlikusi savas robežas, kur apstāties, nekad neziedot to, ko es varētu nožēlot :)

Daudz.
Sāku ar valsti,ko nomainīju. Ja vajadzētu,darītu to atkal.

Nemainītu reliģiju. Viss pārējais - tāpat ir mainīgs. Lai nu kā - tiektos noteikti uz progresu savā dzīvē - vai nu tā būtu rakstura maiņa, vai dzīvesvietas maiņa, vai dzīvesstila maiņa u.tml. Galvenais - lai tas viss notiktu ar domu par labāku nākotni, tā teikt...