Madeira - Portugālei piederoša sala netālu no Āfrikas krastiem. Ļoti, ļoti skaista, sulīga daba, krāšņi ziedi - tas, kas man zied mājās puķupodos, tur redzams ziedam brīvā dabā, kalnainums, mājiņas uztupinātas kalnu korēs, iekopti mazdārziņi tādā slīpumā, ka atliek vien nobrīnīties, kā viņi tos apkopjot nenoripinās zemē:
Jāatzīst, ka Āfrika no visiem pasaules stūriem un stūrīšiem mani interesē vismazāk, tomēr ir divas valstis, kas manā vēlmju bloknotā bijušas vienmēr - Maroka un Dienvidāfrika, un vienu no šīm vēlmēm man ir izdevies īstenot. Maroka - nu tāāda kontrastu zeme, berberu un franču kultūras sajaukums, daba - sākot no kalniem, tuksnešiem līdz Atlantijas okeānam, zvejnieku ciematiņiem. Un krāsu, smaržu, garšvielu aromātu sajaukums un čuru un ādas miecētavu smārds, cilvēku kņada, čūsku dīdītāji, neskaitāmi tirgotāji, pasaku teicēji Marrākešas tirgū, zili dzeltenie Mažorela dārzi un miljoniem citu detaļu. Vienīgi vīlos Kasablankā, ahh, cik maldinošs un milzīgs ir kino spēks, nekā no tā, ko uzbūra Ingrida Bergmane un Hamfrijs Bogarts:)Braukt uz Maroku, lai otrreiz paskatītos uz visai apskretušu eiropeiska paskata pilsētēli ar franču koloniālisma laika ēkām, nē, paldies:)
Spilgts pārdzīvojums, dāvana no mīļotā - brauciens uz Indonēziju. Bali - ļoti skaisti. Lai gan, jāatzīst stipri vairāk komercializējusies kā Sumatra un Borneo.
Un visbeidzot... visa Beļģija - Dinant, Bruges, Spa, Ostende, Liege, Briseles pievārtes mežu violetie hiacinšu paklāji. Saistās ar bezrūpīgi pavadītu gadu sen, sen, kad mēs ar vīru bijām tikai divi. Laiks, kāda vairs nebūs nekad:)
381
