Vakar bija viena no manām laimīgākajām dienām mūžā. Mani bildināja. Beidzot. Pēc 8 gadiem attiecībās. Biju gaidījusi uz Ziemassvētkiem, nebija. Vakar noteikti vairs negaidīju. Pat nebiju iedomājusies. Taisnība vien ir, ka labākās lietas notiek tad, kad to vismazāk gaida.
Bildinājums bija tik oriģināls, šeit nevēlos to klāstīt, bet esmu pārsteigta par sava vīrieša izdomu, nekur dzīvē neesmu redzējusi / dzirdējusi šādu bildinājumu. Esmu tik laimīga. Tagad pamodos un kniebju sev, liekas, ka tas bija tikai sapnis, bet nē, paskatos uz skaisto gredzenu, kas gan ir pavisam nedaudz par lielu, bet štrunts ar to, un saprotu, ka tā ir taisnība. Tad paskatos uz blakus guļošo draugu un saprotu, ka esmu laimīgākais cilvēks pasaulē. Jādomā, kad precēties - šovasar, vai nākošvasar. Gribam vasarā viennozīmīgi.
Protams, lieki teikt, ka šo nevar salīdzināt ar to, kā es iepriecināju savējo, pat nepieminēšu to, kā pārsteidzu viņu, bet tas vairs nav svarīgi. Vissvarīgāk ir tas, ka pēc visiem šiem gadiem mēs abi vēl vakar jutāmies kā tikko iemīlējušies un mums vienkārši apkārtējā pasaule neeksistēja (l) Man nāk raudiens atceroties viņa vārdus, ka esmu viņa īstā, ar ko viņš vēlas būt kopā visu atlikušo mūžu. Mīlestība, viennozīmīgi, ir skaistākais, kas pastāv šajā pasaulē.