kā izturat attālumu un kā uzturat optimismu?

 
Reitings 972
Reģ: 18.02.2011
Sveikas,

Meitenes kurām attiecības ar otro pusīti vai vīru no attāluma, kā Jūs izturat to atšķirtību un kā uzturat sevi optimistiskā garstāvoklī lai nebojātu garīgo viņam kas aizbraucis tālumā pelnīt vai studēt?!

Cik ilgi ir prom? Cik bieži tiekaties un cik ilgi Jums jāiztur šis posms?

Esat pārliecinātas, ka sagaidīsiet un kur rodat pārliecību?

Es pati ar savu otro pusīti esam šķirti vairāk kā mēnesi, pagaidām nav zināms kad satiksimies, bet visdrīzāk tiksimies katruotro mēnesi un brīvdienām un tā tuvākos divus gadus. Kopā neesam ilgi. Nebraucu līdzi, jo man ir bērns kas te iet dārziņā un nav valodas, līdz ar to tur būtu jāsēž mājās, ko es ļoti nevēlos.
Bet ir brīži, kad jūtos pilnīgi nekā, kā tas ir šobrīd un nezinu kālai sev palīdzu lai nav jāklusē vakarā sarunās ar mīļoto, jo jūtos slikti, zinu, ka tādā veidā vēlvairāk visu sarežģīju un daru viņam pāri. Tapēc labprāt palasītu Jūsu pieredzi un varbūt pat padomu kādu saņemtu :)
13.02.2014 20:19 |
 
Reitings 1853
Reģ: 27.01.2011
esmu tādās attecībās kādus 2 gadus, iet visādi, neko sakarīgu nevarēšu pateikt jo pati jau esmu nojūgusies :D
14.02.2014 00:08 |
 
Reitings 7079
Reģ: 11.10.2013
Šādās attiecībās pašlaik esmu vien septīto mēnesi. Divas reizes šo mēnešu laikā esam tikušies, pēc pāris nedēļām tiksimies atkal un vasaru arī pavadīšu pie drauga Latvijā.
Zinu, ka vēl 2,5 gadi jāiztur, jo studēju ārzemēs. Cīnāmies. Nav viegli, jo tiešām pietrūkst otra cilvēka. Un ar katru reizi šķirties kļūst arvien grūtāk. Bet es zinu, ka vēlāk jau vairāk pieradīsim pie apstākļiem un cerams, ka izturēsim un es veiksmīgi varēšu atgriezties Latvijā. :)
14.02.2014 00:25 |
 
10 gadi
Reitings 4184
Reģ: 22.11.2013
Mums bija tā, ka sanāca neilgi pēc saiešanas kopā vairs netikties ik dienu. Tas bija tas, kad sāku mācīties universitātē, bet tas bija aptuveni 4 mēnešus - līdz brīdim, kad aizgāju no šīs fakultātes... Kad biju Rīgā, katru dienu sazvanījāmies, sarakstījāmies ar sms, čatojām skype. Tomēr, katras brīvdienas pavadījām kopā, lai gan brīvdienās jau nevarēja tikai pa gultu vārtīties un mīļoties, bet bija mācības un visi citi darbi
14.02.2014 00:33 |
 
Reitings 919
Reģ: 11.07.2013
Godīgi sakot, nesaprotu, kāda jēga no šādām attiecībām, it īpaši, ja neesat kopā ilgi.. Vai pasaulē vīriešu trūkst?
14.02.2014 00:44 |
 
Reitings 8272
Reģ: 29.01.2009
galvenais ir uzticēties otram cilvēkam, atrast pašam nodarbošanos, lai mazāk būtu laika domāt muļķības.
cik tad ilgu laiku tieši esat kopā? citiem gads liekas maz, bet varbūt jūs bijāt kopā tikai mēnesi?
ja attiecībās ar konkrēto puisi būtu bijusi tiešām tikai pāris mēnešus, tad diži lielas cerības vispār attiecībām kā tādām nelolotu, jo, pirmkārt, tu viņu pat īsti tādā gadījumā nepazīsti.
ja būtu ilgu laiku kopā, tad viennozīmīgi gaidītu un censtos nepārdzīvot, bet tikai tad, ja tai atšķirtībai ir paredzams gals un ir noteikts aptuvens termiņš.
14.02.2014 09:33 |
 
Reitings 8272
Reģ: 29.01.2009
Nu nezinu gan, manuprāt, tie nav nopietni argumenti! Bērnu varēsi iekātot dārziņā arī tur - bērni ātri apgūst valodas un tas būs tikai pluss bērna attīstībā. Un noteikti jebkur var atrast darbu, ja vien ir tāda vēlēšanās nesēdēt mājās. Man jau vairāk izskatās, ka tu patiesībā neesi pārliecināta par savām attiecībā un vienkārši negribi lieku reizi riskēt....


man ar tā šķiet...jo es gribētu braukt līdzi tomēr, ja iet runa jau par gadiem..
14.02.2014 09:35 |
 
Reitings 972
Reģ: 18.02.2011
Neons

Jā, neizklausās nemaz tik slikti :) bet vai nav tā, ka paliek garlaicīgi un nav pat īsti ko parunāt ar vīru, jo pašai nekas jauns nenotiek?
Man nav superīgs darbs te lv, pie kura turēties. Vienīgais lielākais iemesls laikam ir tas, ka viņš tur ir lai nopelnītu dzīvesvietai te lv, bet ja mēs braucam līdzi pie viņa,tad tie noteikti nebūs 2 gadi, bet krietni ilgāk, jo nesanāks tā iekrāt. Un tad jau bērns sāks iet skolā un atpakaļ uz lv, te iejusties viņambūs ļoti grūti. Vismaz cik zinu no citu pieredzes.
14.02.2014 18:46 |
 
Reitings 11996
Reģ: 15.03.2013
Protams, ka ir dienas, kad ir garlaicīgi... Bet tādas dienas bija arī tad, kad man bija darbs un draugi, un radinieki blakus. Nekad jau nebūs tā, ka vienmēr ir interesanti un viss viegli.
Parunāt ar vīru gan man vienmēr ir par ko, jo uzturu kontaktu ar saviem draugiem caur skypu, Facebooku, draugiem.lv un telefonu. Tāpat lasu visādas ziņas un visādus sevi interesējošus rakstus, skatos dažādas interesantas filmas, arī cosmo.lv forums dažreiz ir labs, lai kaut ko jaunu uzzinātu. Nu un tad vakarā ar vīru visu ko runājam, no tā, kas redzēts un lasīts. Viņš visu dienu nostrādājis, labprāt klausās manos stāstos par to kā klājas mūsu paziņām, kas jauns pasaulē, kas notiek Latvijā, manas kaut kādas atklasmes un pārdomas. Pats arī pastāsta, kā darbā gājis, ko pa radio dzirdējis, kādas domas domājis u.tml. Brīvdienās kopā kaut ko saplānojam, kaut kur aizbraucam, iegūstam jaunus iespaidus un atkal ir tēma, par ko runāt.

Nezinu, kā ir ar to, ka jūs tikai uz laiku būsiet Zviedrijā. Mēs te Kanadā uz palikšanu esam. Taču tā vai tā - manuprāt daudz labāk būs, ja būsiet visi kopā visu šo laiku. Galu galā - tev būs vienreizēja iespēja iegūt pieredzi un savu redzējumu par dzīvi Zviedrijā. Kas zina, varbūt nemaz negribēsies vairs atgriezties?... Par bērnu gan neuztraucies! Bērnam pats svarīgākais, ka ģimene ir kopā un laimīga. Tie mazie cilvēciņi ir ļoti elastīgi uz pārmaiņām un tādas krasas skolu maiņas nāk tikai par labu viņu attīstībai - iemāca cīnīties, pielāgoties, pielikt pūles. Galvenais, lai tu kā māte runā par šo lietu ar savu bērnu, stāsti, ka tas viss ir ļoti svarīgi un nepieciešami, uzklausi visus bērna pārdzīvojumus un izrunājiet vienmēr visu, kas uz sirds.
14.02.2014 19:23 |
 
Reitings 972
Reģ: 18.02.2011
Neons

Taisnība jau Tev ir, jo pa lielam arī man būdamai šeit lv, vakaros pa skype īsti nav ko runāt, jo man jau darbā nekas TĀDS nenotiek, tad nu pārrunājam virspusēji kaut ko un deļ tā, ka ir dusmas, ka esam tālu viens no otra negrib';as runāt ar sajūtām un domām, tapēc klusējam vai vēl sliktāk pēdējās dienas uzvelkamies deļ sīkumiem un esam riebīgi, kaut arī negribās tādiem būt.

Jā, iespējams atpakaļ nemaz negribēsies, to jau es nezinu, jo viņam pašam tur tīri labi patīk, bet protams gribās uz lv, jo te ir viņa vecākais dēls (no pirmajām attiecībām) un es. Mans bērns nav viņa bērns un neesam vēl kopā dzīvojuši, pat nezinu kā ir labāk, tas, ka pabraukājam viens pie otra un redzam kā ir dzīvot kopā vai uzreiz sākam dzīvot kopā visi trīs un miers, jo tās šķiršanās katru reizi būs smagas un arī bērnam jāskaidro, ka atkal aizbrauc un būs kaut kad. Pazīstu es viņu ļoti sen, daudzus gadus, tapēc domāju, ka uzsākot kopdzīvinekādus lielus pārsteigumus es noteikti nesagaidītu, tapēc mani nebaida dzīvošana kopā, bet baida, tas, ka es ar savu raksturu neizturēšu, esmu garstāvokļa cilvēks un ļoti emocionāla, ja man ir slikti, man neder, ka kāds pasaka, bet Tu tak zināji, ka viņš brauks prom vai arī nu tak nomierinies un gaidi, viņam arī nav viegli. Bet es tā nevaru ņemt un nomierināties, bet arī viņam pīkstēt cik man ir slikti nevaru, jo tas neko nemainīs.
14.02.2014 19:50 |
 
Reitings 1446
Reģ: 20.12.2011
Attāluma attiecības ir vairāk kā gadu (ar pārtraukumu pa vidu). Tiekamies citreiz reizi mēnesī uz nedēļu, citreiz ik pēc vairākiem mēnešiem uz kādu mēnesi. Neizjūtu ilgošanos, esmu jau labu laiku slima, tādēļ arī fizisko attiecību trūkumu organismā neizjūtu, jo par laimi libido ir zem 0. Ja būtu vesela, tad droši vien tik apmierināta par attāluma attiecībām nebūtu un kopā mēs vairs nebūtu.
14.02.2014 19:57 |
 
Reitings 11996
Reģ: 15.03.2013
Tu esi pieaugusi sieviete, tāpēc tev jau ir jāzina, kas ir atbildība par attiecībām. Tad, kad tu sajūties slikti, tad taču nevis bojā visiem tuviniekiem garastāvokli ar kaprīzēm un dusmīgu seju, bet gan meklē labāk iemeslu, kas tev rada šo slikto pašsajūtu un koncentrējies uz to, lai labotu šo situāciju.
Ja zini, ka tev ir slikti bez viņa - tad savāc čemodānus un brauc, maini šo situāciju!!! Kas neriskē, tas nedzer šampanieti... :D

Viņš taču ir piedāvājis tev kopā dzīvot un pārvākties pie viņa, vai ne? Es tiešām, tiešām iesaku apsvērt šo domu par pārcelšanos pie sava vīrieša... Jo neizskatās, ka tevi Latvijā kaut kas patiešām tur, ja nu vienīgi bailes... Taču mēs vienmēr baidamies no nezināmā, no tā, kas mūs sagaida. Vieglāk ir turēties pie ierastām lietām un kārtības, bet tas savukārt nedod lidojuma un brīvības sajūtu...

Uztver to kā ļoti aizraujošu piedzīvojumu!!! Galu galā, tu taču noteikti vēl esi jauna un, ja nu nekas nesanāks - būs vēl citas iespējas!
14.02.2014 20:05 |
 
Reitings 972
Reģ: 18.02.2011
Neons

Zini kā ir, es nekašķējos ar radiem, es tieši cenšos saprast kapēc tā jūtos un kapēc jūtos tā itkā eksistētu te lv, jo no rīta ceļos eju uz dārziņu uz darbu un vakarā tas pats scenārijs, brīvdienas kaut kā ieplānoju lai nesēžam mājās un vienu no dienām bērns pie sava tēva. Nu un tā visu laiku. Nejūtos labi, jo nav blakus mīļotais cilvēks un protamsaizdomājos vai tas viss kas man ir te ir man vajadzīgs vairāk par to otru cilvēku. Es laikam neesmu no tiem cilvēkiem kas prot dzīvot vieni, bet ,īļuma, bet otra cilvēka blakus, man ļoti vajag otru.
Mani ļotiiedrošina tas ko Tu raksti, vairs nelieks viss tik bezcerīgs :) Paldies Tev.
Jā, bailes ir un tas jau laikam arī pa lielam irtas lielākais kapēc nebraucu prom.
Protams ir piedāvājis.
Esmu jauna :) 30.g.
14.02.2014 20:56 |
 
Reitings 168
Reģ: 30.11.2013
Mans līgavainis ir jūrnieks, ir ļoti grūti būt pat 6,7 mēnešus bez mīļotā, dažreiz pilnīgi ved ārā no pacietības , bet nu arī mums drīz būs mazais brīnumiņš, kas tur mūs un mūsu mīlestību kopā vēl vairāk, katru dienu esmu laimīga un smaidu viņa dēļ, ja nav blakus līgavainis :)
14.02.2014 21:33 |
 
Reitings 582
Reģ: 11.11.2010
Man isteniiba pat long distance relationship reizeem patiik. Nekad nebus rutiina un vienmer ,kad satiekamies ir jautri un interesanti.Varbut mes dziivi tveram vieglaak, jo esam jauni un abi studeejam. Man patiik aizbraukt ciemos uz vina valsti,mums vienmer ir plaani, ko dariisim, apskatiisim, nogarshosim utt.
Vienmer taa forshaa sajuta,ka lidojuma datums ir tuvu, kad vinsh brauks pie manis ciemos.Tiekamies,tad kad varam.
14.02.2014 21:49 |
 
Reitings 972
Reģ: 18.02.2011
Katram laikam ir savādāk, vienam vajag to brīvības sajūtu vairāk, citam atkal ne :)
14.02.2014 21:53 |
 
Reitings 925
Reģ: 11.06.2012
Mēs dzīvojam dažādās valstīs (tiekos ar ne-latvieti), tiekamies aptuveni reizi mēnesī. Esmu pašpietiekama un nealkstu nepārtrauktu vīrieša klātbūtni, tāpēc spēju uzturēt šādas attiecības. Bet nezinu, kā būs nākotnē, jo, lai turpinātu attiecības, agrāk vai vēlāk, kādam būs jāpārvācās uz otra mītnes zemi. Bet šobrīd ir labi.
14.02.2014 22:36 |
 
Reitings 156
Reģ: 20.03.2011
ar draugu esam šķirti tikai 3 nedēļas un mani biedē fakts, ka es vairāk ilgojos pēc suņa, nekā pēc drauga. esmu uz 2 mēnešiem darba darīšanās citā valstī.
īsti nesaprotu, kāpēc nav tā, ka ļoti ilgojos un gribētos raudāt aiz bēdām, ka neesam kopā. ceru, ka pēc mēneša būšanas prom, sākšu jau ilgoties, citādāk jādomā, ka kkas nav kārtībā...
14.02.2014 23:03 |
 
Reitings 1376
Reģ: 22.09.2009
Diskusijas autore, tevi gadiijuma nesauc Liene?
14.02.2014 23:55 |
 
Reitings 972
Reģ: 18.02.2011
Lexyyy

Nesauc gan.
15.02.2014 00:41 |
 
Reitings 972
Reģ: 18.02.2011
kriš.kriš

cik ilgi esat kopā?
15.02.2014 00:41 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits