krāpšana

Jā, esmu sen sen atpakaļ piedevusi, BET tas bija ļoti grūti - tā pilnīgi un galīgi piedot un aizmirst. Man vajadzēja 3-4 gadus, līdz patiesi spēju palaist to sāpi vaļā un sākt atkārtoti uzticēties šim cilvēkam. Tas ir darbs ar sevi - savu kļūdu saprašana un mainīšanās.

Tagad esmu sapratusi, ka vīrietis nekrāpj tāpat vien, jo viņš vienkārši ir vīrietis, bet gan tam ir iemesls. Un jā, es pati arī biju vainīga. Bet tas jau ir cits stāsts.

Ko vēl gribu piebilst - what goes around, comes around. Iepriekšējās attiecībās arī es krāpu, tāpēc iespējams tas bija tāds - dots devējam atdodas.

Es nekad nevienam nenovēlu to pārdzīvot - un godīgi, ja tas atkārtotos - es nepiedotu.



Tām, kuras saka, ka krāpnieks krāps, es varu teikt, ka nē - jo esmu krāpusi, kad biju kopā ar puišiem iepriekš, bet savu šobrīdējo draugu (5 gadi kopā) - krāpusi neesmu.

piedevu, un nožēloju, pēc pāris gadiem viss beidzās tāpat :(

Es dziivoju ar uzskatu, ja esi gatava piedot tad tev pashai jaapzinaas, ka tev taja pasha bridi tas ir jaizmirst un jaspej sadzivot tiesham aizmirstot! Ja tu to nespej jau izdarit tajaa briidi tad jaskiras. Es pec pieredzes saku. Manas jutas bija speciigas, lai arii bija aizvainojums, bet taja bridi sapratu, ka gribu tikai vinju un saliku pa plauktinjiem galva domas kadel bija tada situacija gadijusies no vinja puses. Un sapratu, ka piedodot man tai pasha bridi bus jaizmirst viss un jarisina problema. Ko arii dariju, un tgd viss ir ... ;)
Bet katrai jau savs stasts, savs puisis, sava situacija.

Nē, pirmajās attiecībās piedevu, jo domāju, ka nu lielā mīlestība, bet patiesībā tik vien naivums bija.
Es sevi pārāk stipri mīlu, lai dalītu savu vietu ar vēl kādu. Vai nu es vienīgā, vai nekā.

Pirmajās attiecībās piedevu. Nekas tāpat nesanāca. Pēc pus gada izšķīrāmies.
Pēcāk šķita, ka visi vienādi, visi krāpj.
Tagad ir pagājuši 4 gadi un BEIDZOT esmu mierā, jo esmu attiecībās ar cilvēku, kurš mani novērtē un kuru novērtēju es :)

Nē! Vismaz pašlaik noteikti nē!

Uzzināju, ka draugs krāpa un tajā pašā dienā šķīros. Protams, bija lomkas un vēlme visu piedot, bet.. tai pašā laikā vnk nevarēju un negribēju lauzt sevi. Nevar ieiet vienā upē divreiz.

Tagad esmu sapratusi, ka vīrietis nekrāpj tāpat vien, jo viņš vienkārši ir vīrietis, bet gan tam ir iemesls. Un jā, es pati arī biju vainīga. Bet tas jau ir cits stāsts.

Šim gan nepiekrītu! Ne vienmēr tā ir. Ir vnk tāda kategorija - jāklis. Un ja vīrietis pie tādas pieder, Tu vari būt kāda vēlies - seksapīla kalngals, bet viņam vnk vajadzēs svaigu gaļu.

Jā, esmu piedevusi... Jau citā diskusijā te ralstīju par sevi stāstiņu, traki gājis... Bet līdz šim ir normāli, ar laiku paliek vēl labāk... sākums bija grūts, nedod dievs viens no mājas izgāja, man jau bija panikas lēkmes neuzticībā un viņš to visu pārcieta. :D Ir reizes, ka vnk izrunājamies un izskatās, ka viņš mani saprot , jo saku kad man ir grūti un kapēc.
Uzskatu, ka otru iespeju ir pelnījis ikviens, no kļūdām mācās... Bet ja notiek atkal kkas līdzīgs, tad bez domāšanas un klausīšanas gan ārā. :)

Esmu, jā. Attiecības...Nu turpinājās kādu laiku, bet mans mīļums pret šo cilvēku, vēlme būt tuvumā, čubināt, dalīties ar sevi pamazām aizplūda kā ūdens no ieplaisājušas vāzes. Un bieži vien es nevietā zāģēju kā neass fuksītis. Laikam ne pārāk pacilājošs turpinājums. :D
Tas bija nu jau pirms gadiem, šobrīd uz to skatos mierīgi un varu teikt, ka laikam tobrīd man to vajadzēja piedzīvot - pārāk paļāvīga, aizgrābta un neattapīga zaķēna acīm es raudzījos uz attiecībām.

esmu piedevusi. tiesa, attiecības izbeidzās cita iemesla pēc, nevis krāpšanas. kad beidzas iemīlēšanās fāze, tas ir pilnīgi normāli, ka sāc distancēties no otra, kaut kas sāk kaitināt utt., un var tā kāja paslīdēt, bet mīlestība jau nav tikai iemīlēšanās, tikai romantika, mīlestība ietver sevī vairākas fāzes. pēc iemīlēšanās jeb saldās fāzes nāk tā saldi rūgtā, kurā tu beidzot redzi cilvēka patieso seju, tad nu gadās visādi. raibi iet. ja abi vēlas kaut ko glābt, risināt, tad uz priekšu, turklāt nav teikts, ka attiecībām ir jābalstās tikai un vienīgi uz romantisku mīlestību. stulbs stereotips. piemēram, esmu sapratusi, ka nevēlos kaisli, intimitāti. man ir citas vērtības, kuras attiecībās vērtēju daudz augstāk. attiecības var balstīties uz jebko - uz pēcnācēju radīšanu, uz drošību, materiālo labklājību. galvenais, lai tās ir funkcionālas, proti, abas puses zina šos noteikumus, uz kā attiecības balstās. ;) tad nu krāpšana galīgi nav iemesls, lai visu izbeigtu, pārvilktu svītru pāri.

Sākumā pasūtīju,pēc tam paņēmu atpakaļ. Stulbākais lēmums manā dzīvē. Attiecības kļuva vēl neciešamākas. Necienīju vairs viņu. Beigās nokrāpu pati un aizgāju.

Nepiedotu. Kur sākas krāpšana, tur beidzas mana cieņa pret šo cilvēku. Nespētu to aizmirst, attiecības agri vai vēlu beigtos.

Esmu piedevusi, bet attiecības tāpat beidzās.. Krāpšana lielākotiess visu sabojā. Nekādā gadījumā nepiedotu, ja puisim būtu bez maz vai paralēlas attiecības, bet, ja 1reiz gadītos, vēl piedotu (lai gan diez vai liela jēga ir no tā), bet 3.iespēju gan nedodu nevienam.